Dzimšanas dienas rīts sācies ar
pirmo apsveikuma dziesmu un dāvanām, pat puķēm – par ko paldies mājas meitenēm
jāsaka. Citādi, šķiet, ka arī šorīt saule ausīs tikpat sarkana un liela kā
iepriekšējos rītus, tādējādi spēcīgi iedvesmojot skaistai dienai.
Pēdējās dienas rit dikti
aizpildītas un šķiet, ka milzum daudz laika jau pagājis kaut patiesībā nemaz ne
tik daudz! Piektdien ar Aniju bijām vakariņas pie Mauri un Lizas kopmītņu
dzīvoklīti – nezinu, kā ar studiju kvalitāti, bet kopmītnes viņiem ir jaunas,
labas un mājīgas. Tā nu visnotaļ jauki pavadījām vakaru, pat tāds neliels
sentiments paguva pārņemt, kā agrāk – savācoties kopā uz vakariņām ar draugiem.
Tā kā beidzām, lai pagūtu uz pēdējo autobusu (nedzīvojam tomēr tik tuvu viens
no otra), tad pietika spēka, lai sestdien no rīta vēl kopā pagūtu paslēpot, kas
attiecīgi iedeva pozitīvisma dopingu atlikušajai dienai, kam turpinājumā
plānojās biedrības kopsapulce, kurai drudžaini jau vairākas dienas gatavojās
Nastja – es biju patiesi priecīgi pavadot pēc iespējas mazāk laika šajā darba
atmosfērā. Lai arī sapulce bija tiešām gara un jautājumi, kā allaž, asi un ne
visai patīkami, pēc tās devāmies pie cienījama kunga ļjas Voevodina, bet jau
pašā vakarā vēl pāris stundas kopā ar Māri Jansonu, kurš pusotru dienu viesojās
Krasnojarskā. Tad nu sīkāk, par ciemošanos un viesošanos, sapulci atstājot
pašmāju virtuvei.
Ilja Voevodin savu cieņu ieguvis
jau daudzus gadus lasot lekcijas Pedagoģiskajā universitātē par vēsturi un
filozofiju, nedaudz arī reliģiju. Viņa cienījamo vecumu var just gan sarunās,
kur viņš var iegrimt dziļā pagātnē un izstāstīt to kā tagadni vai
vakardienas notikumus, gan viņa mājās –
dzīvoklis hrusšovkā ar augstiem griestiem un šodienai netipisku istabu
izkārtojumu. Ap sienām tīkamas gleznas, vēsturiska un dabas fotogrāfijas. Viņam
ar kundzi ir divi bērni un nu jau arī mazbērni, dēls izrādās pusprofesionāls
fotogrāfs, kā arī pāris grāmatu autors. Arī tagad uz galda stāv viņa grāmata,
kuras nosaukums latviešu valodā skan aptuveni tā: „Cīņas, biznesa, manipulāciju
un apmāna stratēģijas”. Grāmatu kopā ar ciedru čiekuriem vedīšu viņa māsai uz
Rīgu. Šoreiz man ir daudz mantas un pati jau sāku domāt, ka būs tīri smagi,
kāpēc droši vien neizvēlēšos daudz staigāt pa Šeremetjevu, ir doma izlasīt
Alekseja grāmatu pa ceļam, redzēs, vai izdosies. Tās pirmajā atvērumā pagarš
saraksts, kam veltīta grāmata, blakus autora bilde, kurā viņš tērpies kun-fu
cīņas tērpā, ik palaikam var redzēt arī dažādus hieroglifus.
Galds ar kaimiņienes gādību bija
servēts ar dažādiem gardiem salātiem, pašsālītu speķi un šmakauku. Tasīšu
krāsainība priecēja un labi slēpa iespējamos traipus. Izskatījāmies albumus, slavējama
atlase un kārtība, apskaužami apraksti pie fotogrāfijām, kas nereti iztrūkst
pašas albumos. Solīdi, bet ar manāmu reiboni devāmies mājās, kur jau
Aleksandrs, Nastja un Māris runāja par un ap koklēm, citiem instrumentiem!
Laikam jau zināmas ilgas pēc cilvēka, kas runā latviski, kura domu diapozons ir
pavisam atšķirīgs no šejienes, bija tie spēcīgākie iemesli, kas lika turpināt
sarunu līdz vēlai naktij, kamēr apkārtējie jau, raizēs par nākamo darba dienu,
sāka rosīties gulēt! Es savukārt, svētdien nebēdādama devos uz Ačinsku, kur
mani atkal priecīgi sagaidīja un es pavadīju sirsnīgu svētdienu... dīvaini,
tikai ka autobusa biļeti katru reizi arvien grūtāk dabūt!
Diena jau pilnās burās, pavasara
saule aiz loga sāk kārdināt uz slēpošanu, kamēr mežā vēl ir sniegs!
Man liekas bezgala forsi ka laiku pa laikam ieraksitiem ir ari kada bilde ;)
AtbildētDzēst