2/04/12

88.diena

Tā kā vīzā tik skaudri bija uzrakstīts tās derīguma garums, kas sakrīt precīzi ar manu uzturēšanās dienu skaitu, izdomāju pamēģināt tas no otra gala skaitīt nost. Interesanti, kurā mirklī nojuks un vai vispār nojuks.

Rupji rēķinot, saskaitīju 12 nedēļas, tātad 36 pamatnodarbības, divi tradicionālie pasākumi un vēstnieka ierašanās jūnijā, vismaz divi pāris dienu izbraucieni no pilsētas uz nomaļākām vietām, sapnis par Vladivostoku, kuru esmu gatava ziedot par godu otrreizējam braucienam uz Omsku, ja tas būs nepieciešams…. Nemaz tik daudz tā laika nav! Tāpēc jau šodien pat ķēros vērsim pie ragiem, tikko laimīgi ieradusies pilsētā, kas patīkami pārsteidza ar pavasari un lika pasmaidīt, tikai zobus gan jāslēpj, jo putekļi vairs nav saķepuši dubļos, bet iet pa gaisu uz nebēdu,… devos ciemos pie Ilmas. Pavadīju radošu pēcpusdienu, izbraukāju cauri pilsētai – liela un gara tomēr, skaudri atskārst, ka puse dienas jārēķina ceļā, lai kaut kur nokļūtu, galu galā pat vēl nejauši satiku abas mongolietes, tas pamatīgi aizdzina lielās pilsētas sajūtu J.

Nakts lidojuma patīkamākā daļa ir rīts, kad vissaldākais miegs, bet arī ainava aiz loga neapskaužama.

Šoreiz lidojuma biedri bija mazas meitenes no lielas figurālās vingrotāju grupas, kuru nevarēja neievērot jau lidostā. Mazās tik saldi gulēja, ka stjuarts pat ļāva viņas nepiesprādzēt nolaižoties un pārvaicāja, vai modināt uz ēšanu, vismaz man radot sajūtu, ka esmu viņu māte vai atbildīgā persona noteikti. Tā nu es arī par tiem skuķēniem parūpējos.

Ilma šodien rādīja savu jaunāko zīmējumu. Tā kā esmu redzējusi pāris viņas fotogrāfijas, bija viegli uzminēt, kas tajā attēlots. Sarunājām, ka kādu dienu viņa man pasaku par to zīmējumu izstāstīs – degu nepacietībā dzirdēt! Iedomājos, ka tas būtu tiešām interesanti, skatīties attēlu un fonā klausīties Krasnojarskas latviešu vecmāmiņas pasaku (krievu valodā gan, jo tā ir vieglāk) Latvijā.

Par slēpošanu, protams, var aizmirst, bet var sākt domāt par Stalbiem! J