Lielais aukstums, šķiet, ir pāri, visu nedēļu sola par desmit grādiem siltāku. Šodien grasos slēpot doties, vakar nopirku slēpes – kaut līdz 50% izpārdošana ir arī te . Arī lupatu veikalos tā ir, bet reserved ir vienīgais, kurš daļu preces nolaiž līdz 70%, atlaižu zenitā ir Rosmes un Laumas apakšveļa – neskatoties uz to, ka neviens sevi cienīgs veļas veikals bez šīs produkcijas neiztiek, tā ir arī vislielākajā lielveikalā (līdzīgi Maximai xxl), un nupat to var iegādāties par nepilniem 4 LVL – smieklīgi maz, vismaz te tā šķiet.
Šorīt pirmdiena, grūti. Negribas atslēgties no brīvdienām. Neskatoties uz nodarbībām sestdien un Ausmas apmeklējumu svētdien, teātri un pašai savas jakas (pārmaiņas pēc kaut ko daru arī sev) adīšana kaut visu nakti pilnīgi atslēguši no ikdienas ritma. Bet teātri te tomēr ir brīnišķīgi. Nezinu, vai es no Eiropas, neesmu pieradusi pie šo spēles vēl, vai kur tā vaina, ka vietējie nemaz tik kāri uz to nav, vismaz ne latvieši un katram patīk tikai kāds noteikts veids, tad nu es biju divos teātros, man patika abi. Tiesa gan, abi bija nelielās zālēs, precīzāk: otrais bija veidots uz lielās zāles skatuves – Puškina teātrī sāk rekonstrukciju, un es paguvu uz pēdējo izrādi aizstaigāt. Vēl neesmu bijusi teātrī, kur biļetē būtu norādīta vieta, visi brīvi iet un sēžas, kur grib, daudz maz var redzēt, tomēr prātīgāk šķiet ierasties agrāk – arī mīmikas aktieriem mēdz būt ļoti spilgtas. Saprotu, ka piektdien mani vairāk apbūra paši aktieri, viņu spēle, bet sestdien – saturs. Mūzika gan abās izrādēs ir brīnišķīga, pārņem sajūta, ka Krievijas kultūras pasaules plašums katrai situācijai ļauj atrast īstā rakstura dziesmu vai melodiju, un tas izrādei tādu pamatīgu sulīgumu piedod. Domājot par to, ka viens no iemesliem, kāpēc mani Nastja vēl nebija aizvedusi uz teātri bija, labas izrādes izvēle – vai šīs izrādes bija labas? Droši vien nekas īpašs. Kaut kādā ziņā ļoti līdzīgi Poļušokas teātrim Tērbatas ielā (tam, kura vairs nav). Esmu ievērojusi, ka daudzi kritizē mūsdienīgās izrādes, šīs skaitījās mūsdienīgas, bet aktieri taču tie paši, arī saturs izrādei bija, un pat es ar savām krievu valodas zināšanām varēju to saprast, varbūt nedaudz citādāk kā pārējie, bet, ja mērķis ir gūt baudījumu no izrādes, tad sasniegts tas tika. Un es jau nevaru sagaidīt, kad došos uz nākamo.
Es jau teicu vai nē, piektdien apciemoju Ligitu Fītiņu (pirmslaulību uzvārds, tagad ir vienkāršs krievu uzvārds), KLB pirmo grāmatvedi. Viņai vasarā apritēja 80 gadi, veselība liek par sevi manīt un es nobrīnījos ar viņas optimismu, ka, piektā stāvā dzīvojot nežēlojas, ka daudz pa kāpnēm jākāpj, bet nē – esot mierīgāk, turklāt nu jau kādu laiciņu veselība tāpat neļauj no dzīvokļa iziet. Sarunāties ar viņu gan var tīrā latviešu valodā, viņa no Liepājas puses, no Grobiņas... diezgan neraksturīgi, pārsvarā te latgaļi apkārt. Viņa uz šejieni izsūtīta divas reizes: 41. un 50. gadā – izrādās šajā laikā no Latvijas evakuēja tos, kas bēgļu gaitās vai citādi bija paguvuši izbēgt. Tā nu viņu un māsu atkal aizsūtīja atpakaļ. Arī mamma pa šo laiku bija atbēgusi uz Latviju, drīz pēc tam, kad bērnus atsūtīja atpakaļ 1946.g., pāris gadus laukos dzīvodama, bija slēpusies, bet tad dabūjusi jaunu pasi, kur uzvārda pirmais burts kļūdas dēļ bija citādāks (Tītiņa), kas mammu paglāba no otras deportācijas, jo nesakrita ar nu jau bijušā vīra uzvārdu. Meitenēm kā iemeslu otrai deportācija minēja maksāšanu par tēva grēkiem, kad pats tēvs vairs nav starp dzīvajiem. Tajā mirklī iedomājos, nez kā tas bija ar manu vecmammu, viņa nekad neko nav minējusi par 50.g.. Tā nu abas meitenes tika izsūtītas otru reizi, mamma drīz vien atbrauca līdzi. Rūpes un mīlestība pret bērniem tomēr bija svarīgāka par dzimtenes tuvumu, daudz maz iekārtoto dzīvi Liepājā, darbu grāmatnīcā (Ligita atdāvināja veselu saini ar latviešu grāmatām KLB bibliotēkai, nereti tajās ir dāvinājuma ieraksts no Liepājas grāmatnīcas kolektīva).
Stāstot par Sibīrijas pirmajiem gadiem Ligitai nav asaras acīs, bet smaids ar vairs neparādās. Sākumā bijušas uz ziemeļiem no Krasnojarskas Pirovskajas rajonā, Čalbikševa sādžā, tas esot bijis tāds tatāru ciems, tikai vēlāk dzīvojušas blakus citiem latviešiem. Mamma esot bijusi laba šuvēja, iekārtojusies pilsētā par šuvēju kādā darba drēbju cehā. No turienes reizēm nozagusi sintaponu, tintē nokrāsojusi marli violetu, un tad nu bijis materiāls, no kā bērniem siltas jakas sašūt. Vaļinieki gan uz abām vieni bijuši, tā nu uz skolu gājušas uz maiņām: no rīta viena, pēcpusdienā otra. Abas ar māsu bijušas gandrīz viena vecuma, tikai gads starpā. Ligita vēl labi atceras bargās ziemas, sūros apstākļus, atceras pārcelšanos no sādžas uz pilsētu: 70 km kājām, zirga vecumā iekrāmētām pauniņām, kas jau vēl bija palicis pāri pēc tam, kad viss tikai iemainīts pret kaut kādu kartupeli vai piena malku. Tagad Krasnojarskā mājas ir netālu no kalna, ir ģimene, kas apciemo, aprūpē, ir dārziņš, uz kuru vasarā pārceļas pavisam, tepat netālu, kalnā (pāri simts metrus aiz mājas kā ar nazi pilsētas dzīvojamo māju rajonu nogriež stāvs kalns – tajā uzrāpjoties paveras pavisam cita ainava, pat Krasnojarska no turienes izskatās pavisam citādāk).
Šorīt pirmdiena, grūti. Negribas atslēgties no brīvdienām. Neskatoties uz nodarbībām sestdien un Ausmas apmeklējumu svētdien, teātri un pašai savas jakas (pārmaiņas pēc kaut ko daru arī sev) adīšana kaut visu nakti pilnīgi atslēguši no ikdienas ritma. Bet teātri te tomēr ir brīnišķīgi. Nezinu, vai es no Eiropas, neesmu pieradusi pie šo spēles vēl, vai kur tā vaina, ka vietējie nemaz tik kāri uz to nav, vismaz ne latvieši un katram patīk tikai kāds noteikts veids, tad nu es biju divos teātros, man patika abi. Tiesa gan, abi bija nelielās zālēs, precīzāk: otrais bija veidots uz lielās zāles skatuves – Puškina teātrī sāk rekonstrukciju, un es paguvu uz pēdējo izrādi aizstaigāt. Vēl neesmu bijusi teātrī, kur biļetē būtu norādīta vieta, visi brīvi iet un sēžas, kur grib, daudz maz var redzēt, tomēr prātīgāk šķiet ierasties agrāk – arī mīmikas aktieriem mēdz būt ļoti spilgtas. Saprotu, ka piektdien mani vairāk apbūra paši aktieri, viņu spēle, bet sestdien – saturs. Mūzika gan abās izrādēs ir brīnišķīga, pārņem sajūta, ka Krievijas kultūras pasaules plašums katrai situācijai ļauj atrast īstā rakstura dziesmu vai melodiju, un tas izrādei tādu pamatīgu sulīgumu piedod. Domājot par to, ka viens no iemesliem, kāpēc mani Nastja vēl nebija aizvedusi uz teātri bija, labas izrādes izvēle – vai šīs izrādes bija labas? Droši vien nekas īpašs. Kaut kādā ziņā ļoti līdzīgi Poļušokas teātrim Tērbatas ielā (tam, kura vairs nav). Esmu ievērojusi, ka daudzi kritizē mūsdienīgās izrādes, šīs skaitījās mūsdienīgas, bet aktieri taču tie paši, arī saturs izrādei bija, un pat es ar savām krievu valodas zināšanām varēju to saprast, varbūt nedaudz citādāk kā pārējie, bet, ja mērķis ir gūt baudījumu no izrādes, tad sasniegts tas tika. Un es jau nevaru sagaidīt, kad došos uz nākamo.
Es jau teicu vai nē, piektdien apciemoju Ligitu Fītiņu (pirmslaulību uzvārds, tagad ir vienkāršs krievu uzvārds), KLB pirmo grāmatvedi. Viņai vasarā apritēja 80 gadi, veselība liek par sevi manīt un es nobrīnījos ar viņas optimismu, ka, piektā stāvā dzīvojot nežēlojas, ka daudz pa kāpnēm jākāpj, bet nē – esot mierīgāk, turklāt nu jau kādu laiciņu veselība tāpat neļauj no dzīvokļa iziet. Sarunāties ar viņu gan var tīrā latviešu valodā, viņa no Liepājas puses, no Grobiņas... diezgan neraksturīgi, pārsvarā te latgaļi apkārt. Viņa uz šejieni izsūtīta divas reizes: 41. un 50. gadā – izrādās šajā laikā no Latvijas evakuēja tos, kas bēgļu gaitās vai citādi bija paguvuši izbēgt. Tā nu viņu un māsu atkal aizsūtīja atpakaļ. Arī mamma pa šo laiku bija atbēgusi uz Latviju, drīz pēc tam, kad bērnus atsūtīja atpakaļ 1946.g., pāris gadus laukos dzīvodama, bija slēpusies, bet tad dabūjusi jaunu pasi, kur uzvārda pirmais burts kļūdas dēļ bija citādāks (Tītiņa), kas mammu paglāba no otras deportācijas, jo nesakrita ar nu jau bijušā vīra uzvārdu. Meitenēm kā iemeslu otrai deportācija minēja maksāšanu par tēva grēkiem, kad pats tēvs vairs nav starp dzīvajiem. Tajā mirklī iedomājos, nez kā tas bija ar manu vecmammu, viņa nekad neko nav minējusi par 50.g.. Tā nu abas meitenes tika izsūtītas otru reizi, mamma drīz vien atbrauca līdzi. Rūpes un mīlestība pret bērniem tomēr bija svarīgāka par dzimtenes tuvumu, daudz maz iekārtoto dzīvi Liepājā, darbu grāmatnīcā (Ligita atdāvināja veselu saini ar latviešu grāmatām KLB bibliotēkai, nereti tajās ir dāvinājuma ieraksts no Liepājas grāmatnīcas kolektīva).
Stāstot par Sibīrijas pirmajiem gadiem Ligitai nav asaras acīs, bet smaids ar vairs neparādās. Sākumā bijušas uz ziemeļiem no Krasnojarskas Pirovskajas rajonā, Čalbikševa sādžā, tas esot bijis tāds tatāru ciems, tikai vēlāk dzīvojušas blakus citiem latviešiem. Mamma esot bijusi laba šuvēja, iekārtojusies pilsētā par šuvēju kādā darba drēbju cehā. No turienes reizēm nozagusi sintaponu, tintē nokrāsojusi marli violetu, un tad nu bijis materiāls, no kā bērniem siltas jakas sašūt. Vaļinieki gan uz abām vieni bijuši, tā nu uz skolu gājušas uz maiņām: no rīta viena, pēcpusdienā otra. Abas ar māsu bijušas gandrīz viena vecuma, tikai gads starpā. Ligita vēl labi atceras bargās ziemas, sūros apstākļus, atceras pārcelšanos no sādžas uz pilsētu: 70 km kājām, zirga vecumā iekrāmētām pauniņām, kas jau vēl bija palicis pāri pēc tam, kad viss tikai iemainīts pret kaut kādu kartupeli vai piena malku. Tagad Krasnojarskā mājas ir netālu no kalna, ir ģimene, kas apciemo, aprūpē, ir dārziņš, uz kuru vasarā pārceļas pavisam, tepat netālu, kalnā (pāri simts metrus aiz mājas kā ar nazi pilsētas dzīvojamo māju rajonu nogriež stāvs kalns – tajā uzrāpjoties paveras pavisam cita ainava, pat Krasnojarska no turienes izskatās pavisam citādāk).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru