Tikai nupat kā var just, ka brīvdienas beidzas.. visi lēnām būs atgriezušies darbā, arī skolēni drīz jau uz skolu . Šodien atsāku arī krievu valodas nodarbības. It kā dikti gaidīju, man patīk tie cilvēki, bet šoreiz tādu prieku nodarbība nesagādāja. Kaut kādus viņu jokus es šodien nesapratu, tā gadās. Katrs stāstīja, kā sagaidījis jauno gadu... galu galā Taņa atgādināja par teicienu: kā gadu sāksi, tā pavadīsi (man nebūtu ne mazāko iebildumu!) Sestdien it kā sarunājām kopā slidot doties – principā jāizmanto iespēja, kamēr vēl lielais sals nav sācies. Tuvojas 19.janvāris – ap to laiku bez saliem iztikt nekādi nevar.
Pēdējās dienas esmu pasākusi agrāk celties, ar modinātāju, šorīt tikai māsa pamodināja – pat neatceros, kad pēdējo reizi kāds mani tā būtu modinājis; visnotaļ patīkami . Iemesls agrajiem rītiem bija vienas no bijušajām skolotājām Tamāras Heidemanes grāmata „Pamātes klēpī Sibīrijā”. Viņa ar pārtraukumiem aptuveni 5 gadus pavadīja Lejas Bulānā un Krasnojarskā. Lasīju un jutos kā sarunā ar cilvēku, kurš mani saprot, tās emocijas (gan pozitīvās, gan šoreiz akcentējot arī tieši reālas emocijas, nevis uz kaut kādām nostaļģijām balstītas, ar visu negatīvismu, kad tas ir, un tas ir, man šķiet, ka šajā apgabalā bez tā tomēr neiztikt. Esmu tikusies, jautājusi iepriekšējām skolotājām, ar ko jārēķinās jaunajā darba vietā, neviena līdz šim tik atklāti un precīzi nav pateikusi, vai arī esam bijušas ļoti atšķirīgas. Katrā ziņā šķiet, ka šo grāmatu būtu vērts iedot izlasīt pretendentiem, kad ierodas uz darba interviju. Vēl līdz galam neesmu sapratusi kas īsti to izraisa, bet te noteikti nav Omskas apgabala gaisotnes. Par Ufu īsti neņemos spriest. Krasnojarskas apgabals ir daudz skarbāks. Tas noteikti daudz iemāca, bet saldumu te jāuzņem ar cukuru, citādi nepietiek.) Ja pati nestrādātu par skolotāju kādu laiku, droši vien domātu, ka tur daļa izdomāta vai pārspīlēta, bet nē – es pat teiktu, ka drīzāk otrādāk, attiecīgās situācijās ir piezemēti apraksti... kaut arī tāpat jau Tamāru saucu par drosmīgu cilvēku – attiecības ar Krievijas latviešiem tomēr ir ļoti trauslas, it īpaši kad tiek aizskarti politikas temati.... un es pat vairs nedomāju, ka kāds speciāli centies nepareizi izvērst vēsturi – vienkārši mums katram ir cits punkts, no kura vērtējam notiekošo. Šodien rus valodas nodarbībā pamanīju, cik bieži daži cilvēki kritizē, sniedz savu vērtējumu par to, kas ir normāli, kas nav, kas ir pareizi, kas nepareizi... pēc tam gāju mājās un domāju, ka, neskatoties uz tik daudznacionālu sastāvu (vai varbūt tieši tāpēc), par normu tiek atzīti kaut kādi noteikti rāmji, un cilvēki arī cenšas tajos iekļauties, vismaz daļa, visvairāk jau tie, kas nāk no zemāk attīstītām valstīm... bet atkal jau nevar neko pārmest, tik dažādas dzīves un tie stāsti mums katram, nepietiek katram ar savu pieredzi, vēl ir kultūru mentalitāte, sociālā identitāte, vecuma īpatnības, politiskā un reliģiskā pārliecība.... reizēm gribas kā strausam iebāzt galvu smiltīs un to neredzēt.... vai iedzert 100 gr, var jau dažādi. Dažāda pasaule, dažāda.
Pēdējās dienas esmu pasākusi agrāk celties, ar modinātāju, šorīt tikai māsa pamodināja – pat neatceros, kad pēdējo reizi kāds mani tā būtu modinājis; visnotaļ patīkami . Iemesls agrajiem rītiem bija vienas no bijušajām skolotājām Tamāras Heidemanes grāmata „Pamātes klēpī Sibīrijā”. Viņa ar pārtraukumiem aptuveni 5 gadus pavadīja Lejas Bulānā un Krasnojarskā. Lasīju un jutos kā sarunā ar cilvēku, kurš mani saprot, tās emocijas (gan pozitīvās, gan šoreiz akcentējot arī tieši reālas emocijas, nevis uz kaut kādām nostaļģijām balstītas, ar visu negatīvismu, kad tas ir, un tas ir, man šķiet, ka šajā apgabalā bez tā tomēr neiztikt. Esmu tikusies, jautājusi iepriekšējām skolotājām, ar ko jārēķinās jaunajā darba vietā, neviena līdz šim tik atklāti un precīzi nav pateikusi, vai arī esam bijušas ļoti atšķirīgas. Katrā ziņā šķiet, ka šo grāmatu būtu vērts iedot izlasīt pretendentiem, kad ierodas uz darba interviju. Vēl līdz galam neesmu sapratusi kas īsti to izraisa, bet te noteikti nav Omskas apgabala gaisotnes. Par Ufu īsti neņemos spriest. Krasnojarskas apgabals ir daudz skarbāks. Tas noteikti daudz iemāca, bet saldumu te jāuzņem ar cukuru, citādi nepietiek.) Ja pati nestrādātu par skolotāju kādu laiku, droši vien domātu, ka tur daļa izdomāta vai pārspīlēta, bet nē – es pat teiktu, ka drīzāk otrādāk, attiecīgās situācijās ir piezemēti apraksti... kaut arī tāpat jau Tamāru saucu par drosmīgu cilvēku – attiecības ar Krievijas latviešiem tomēr ir ļoti trauslas, it īpaši kad tiek aizskarti politikas temati.... un es pat vairs nedomāju, ka kāds speciāli centies nepareizi izvērst vēsturi – vienkārši mums katram ir cits punkts, no kura vērtējam notiekošo. Šodien rus valodas nodarbībā pamanīju, cik bieži daži cilvēki kritizē, sniedz savu vērtējumu par to, kas ir normāli, kas nav, kas ir pareizi, kas nepareizi... pēc tam gāju mājās un domāju, ka, neskatoties uz tik daudznacionālu sastāvu (vai varbūt tieši tāpēc), par normu tiek atzīti kaut kādi noteikti rāmji, un cilvēki arī cenšas tajos iekļauties, vismaz daļa, visvairāk jau tie, kas nāk no zemāk attīstītām valstīm... bet atkal jau nevar neko pārmest, tik dažādas dzīves un tie stāsti mums katram, nepietiek katram ar savu pieredzi, vēl ir kultūru mentalitāte, sociālā identitāte, vecuma īpatnības, politiskā un reliģiskā pārliecība.... reizēm gribas kā strausam iebāzt galvu smiltīs un to neredzēt.... vai iedzert 100 gr, var jau dažādi. Dažāda pasaule, dažāda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru