Šī rīta grāmatas lasīšanu noslēdzu ar skaistiem vārdiem: „Tīra doma dzimst klusumā, liedaga ceļā - vienpus purvs, otrpus jūra. Ir kāds, kas tevi sargā, ir kāds, kam tev jāpateicas, ka dzimst tava tīrā doma. Laiks pagājis un laiks nākdams tevī rada spēku, tu atsēdies uz Nidas steķiem un rādi saulei VICTORY.” (N. Ikstena. Šokolādes Jēzus)
Reizēm šķiet, ka ne tikai laiks ir tas, kas rada spēku. Vēl ir cilvēki – ar tiem gan mēdz būt dažādi, tie ne tikai rada, bet arī atņem spēku. Tā noteikti jau ir daudz sarežģītāka simbioze kā cilvēkam ar laiku, tomēr patīkama.
Vakar sākām atvadīšanās raundu ar otru vācu meiteni. Nupat jau par tradīciju izveidojusies kūkas ēšana krievu valodas nodarbībā (aizbraucējam visas tiesības kavēt nodarbību), paralēli rakstot vēstules, ko lasīt lidmašīnā. Skolotāja Taņa (vakar taču bija viņas diena, bet mēs pat aizmirsām apsveikt ar visu Annikas kūku) patīkamā pārsteigumā secinājusi, ka mēs to darām krievu valodā, neiebilda, ka nodarbība tiek saīsināta. Pēc tam, vēl saņēmuši kontroldarbus no viņas meitiņas Mašas (mafijas spēlē dikti ierasts saukt viņu par Kapitošku, tā nu arī saucam), devāmies uz Krievijas alus restorānu: vācieši bez alus nekur un nekā, toties izvēlas Krievijas alu Krievijā – Sibirskaja Korona ir pēdējā laika populārākā marka. Sākumā neierasti maz mūsu bija, turklāt visi iebraucēji, tā nu aizrāvāmies ar kultūru salīdzināšanu, vietējo īpatnību apspriešanu... tā viegli, ne aprunājot, bet pārbaudot, vai arī citiem noteiktas lietas šķiet dīvainas, kā viņi ar to tiek galā. Izrādās, ka Mauri kopmītnēs vienmēr tiek informēts, kad pie viņa draudzenes ir bijis ciemos kāds vīrietis, vienmēr paprasa, kurp viņš dodas, cik ilgi būs projām, un saņemot atbildē, ka iet pastaigāties un nezina, kad atgriezīsies, nobrīnās. Arī Annikas vecmāmiņa cauru dienu tagad tikai skandinot, cik traki, ka meitēns brauc prom, kā viņa pietrūkšot (mums gan radās jautājums, kas viņai pietrūks vairāk: meitene, par kuru uztraukties, jo pār kādu taču ir jāuztraucas, pašas bērni tālu prom, vai tie 300 EUR, ko viņa katru mēnesi maksā par vienas istabas īri?!) jā, jautājumi bija daudz un atbilžu varianti nebeidzami. Kultūras tomēr ļoti, ļoti atšķiras. Beigās vēl tikai nosmējāmies, cik viegli vienam otru saprast, ar to domādami katrs savu greizo, dīvaino krievu valodu, atšķirībā no vietējo plūstošās, ierastās runas.
Pēdējās dienas mēreni auksts – slēpot nevar, bet deguns jūtas labi. Sniegs, neliels vējš regulāri aizsedz sauli, jau atkal pāris dienas tā nav redzēta – kaut kur pazudušas tās pavasara apjautas, kas bija nedēļu atpakaļ.
Paps šodien aizbrauc atkal uz darbu – viņš nedēļu ir prom, nedēļu mājās. Vakar nebija gājis piestrādāt, visi taisījām pelmeņus vakarā. Viņu ģimenē pieņemts taisīt pelmeņus pirms liela sala (sola jau it kā – 45, bet vai būs?!), kad varot saldēt uz balkona, esot pavisam cita garša un smarža (paps zina, viņš pavārs). Tā nu mamma rullēja un ar rjumaču spieda formiņas, mēs likām pildījumu un lipinājām ciet – skaisti sanāca. Ar mammu padziedāt latviešu dziesmas gribējām, bet kaķis tik demonstratīvi pēc pirmā „Kur tu teci gailīti manu” pantiņa pameta istabu, ka nolēmām nediskriminēt papu un metām mieru tām dziesmām, atstājot vakaram, kad būsim tikai meitenes vien.
Reizēm šķiet, ka ne tikai laiks ir tas, kas rada spēku. Vēl ir cilvēki – ar tiem gan mēdz būt dažādi, tie ne tikai rada, bet arī atņem spēku. Tā noteikti jau ir daudz sarežģītāka simbioze kā cilvēkam ar laiku, tomēr patīkama.
Vakar sākām atvadīšanās raundu ar otru vācu meiteni. Nupat jau par tradīciju izveidojusies kūkas ēšana krievu valodas nodarbībā (aizbraucējam visas tiesības kavēt nodarbību), paralēli rakstot vēstules, ko lasīt lidmašīnā. Skolotāja Taņa (vakar taču bija viņas diena, bet mēs pat aizmirsām apsveikt ar visu Annikas kūku) patīkamā pārsteigumā secinājusi, ka mēs to darām krievu valodā, neiebilda, ka nodarbība tiek saīsināta. Pēc tam, vēl saņēmuši kontroldarbus no viņas meitiņas Mašas (mafijas spēlē dikti ierasts saukt viņu par Kapitošku, tā nu arī saucam), devāmies uz Krievijas alus restorānu: vācieši bez alus nekur un nekā, toties izvēlas Krievijas alu Krievijā – Sibirskaja Korona ir pēdējā laika populārākā marka. Sākumā neierasti maz mūsu bija, turklāt visi iebraucēji, tā nu aizrāvāmies ar kultūru salīdzināšanu, vietējo īpatnību apspriešanu... tā viegli, ne aprunājot, bet pārbaudot, vai arī citiem noteiktas lietas šķiet dīvainas, kā viņi ar to tiek galā. Izrādās, ka Mauri kopmītnēs vienmēr tiek informēts, kad pie viņa draudzenes ir bijis ciemos kāds vīrietis, vienmēr paprasa, kurp viņš dodas, cik ilgi būs projām, un saņemot atbildē, ka iet pastaigāties un nezina, kad atgriezīsies, nobrīnās. Arī Annikas vecmāmiņa cauru dienu tagad tikai skandinot, cik traki, ka meitēns brauc prom, kā viņa pietrūkšot (mums gan radās jautājums, kas viņai pietrūks vairāk: meitene, par kuru uztraukties, jo pār kādu taču ir jāuztraucas, pašas bērni tālu prom, vai tie 300 EUR, ko viņa katru mēnesi maksā par vienas istabas īri?!) jā, jautājumi bija daudz un atbilžu varianti nebeidzami. Kultūras tomēr ļoti, ļoti atšķiras. Beigās vēl tikai nosmējāmies, cik viegli vienam otru saprast, ar to domādami katrs savu greizo, dīvaino krievu valodu, atšķirībā no vietējo plūstošās, ierastās runas.
Pēdējās dienas mēreni auksts – slēpot nevar, bet deguns jūtas labi. Sniegs, neliels vējš regulāri aizsedz sauli, jau atkal pāris dienas tā nav redzēta – kaut kur pazudušas tās pavasara apjautas, kas bija nedēļu atpakaļ.
Paps šodien aizbrauc atkal uz darbu – viņš nedēļu ir prom, nedēļu mājās. Vakar nebija gājis piestrādāt, visi taisījām pelmeņus vakarā. Viņu ģimenē pieņemts taisīt pelmeņus pirms liela sala (sola jau it kā – 45, bet vai būs?!), kad varot saldēt uz balkona, esot pavisam cita garša un smarža (paps zina, viņš pavārs). Tā nu mamma rullēja un ar rjumaču spieda formiņas, mēs likām pildījumu un lipinājām ciet – skaisti sanāca. Ar mammu padziedāt latviešu dziesmas gribējām, bet kaķis tik demonstratīvi pēc pirmā „Kur tu teci gailīti manu” pantiņa pameta istabu, ka nolēmām nediskriminēt papu un metām mieru tām dziesmām, atstājot vakaram, kad būsim tikai meitenes vien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru