Krešenskie morozi. Tie jūtami tuvojas. Visi tā vien visu laiku runā, ka šogad silta ziema, bet bez saliem jau ar neiztikšot, tad nu, neskatoties uz jebkādām globālām vides un klimata pārmaiņām, nemainās 19.janvāra sals. Pirms vairākiem gadiem apsaldētais deguns jau pēc pirmā kārtīgo salu vakara dod ziņu par sevi, no rīta sāpīgi sūrstēdams; pasavēros spogulī – tāda skaisti sarkana pumpa, apņēmos to kārtīgi zieķēt ar treknāko, kas man ir, lūpu balzāmu.
Īsti nevar aptvert iemeslu, bet 2012.gads noteikti atšķiras no 2011. Vismaz pagaidām viss ir dinamiskāks. Apzināti priecājos par katru nodzīvoto dienu un ar lielu prieku dodos gultas virzienā, rītu sveicu ar nelielu piespiešanos celties kamēr tumšs, organisms sāk prasīt gaismu. Dienas šķiet raibākas, kas pārsteidz, kā aizbraucu uz Omsku, neesmu satikusi Nastju, domāju, ka garlaikodamās nevarēšu sagaidīt viņas atgriešanos, kas bija plānota janvāra beigās, bet galu galā izrādās februāra sākums, kas ar nav klintī iekalsts – arī viņas gaitas mēdz būt ļoti neparedzamas. Lai vai kā, es teicu, ka viņai jābūt atpakaļ līdz 5.februārim, jo esmu sagādājusi mums biļetes uz Akvarium koncertu. Tikmēr arvien vairāk laika pavadu kopā ar krievu valodas draugiem (KVD), tajā pat laikā pa dienu pagūstot arī kādu vecmāmiņu apciemot. Vakar atkal biju pie Ausmas, ražena runāšanās, atkal darbu saraksts priekšā, ko šodien censties paveikt. Ilgu laiku ar tādu nesapratni vēroju šīs vecmāmiņas, nudien, nav tā, ka viegli atrast par ko veselu dienu nopļāpāt, pēc vakardienas sāku domāt, ka no viņām jāmācās tas spīts, neatlaidība.
Kā man patīk dienu uzsākt ar māsas sarunu, viņa it kā zvanot naktīs, kad esot brīvāks brīdis, bet man ir rīts, parasti jau sāk aust gaisma, un es varu vērties pa logu, skatīties, kā pilsētas ainava mainās un pļāpāt ar viņu. Vakar diezgan daudz kritizēju, bet laikam tas bija vajadzīgs, vajadzēja izlikt emocijas, pat nebiju pamanījusi, ka man tik daudz viņas ir par savu darbu, vidi, cilvēkiem. Šķiet, ka tas lietderīgi bija, jo jau naktī braucu mājās ar platu smaidu, jutos lieliski, smējos par Mauri apsalušo ‘balto’ bārdu un matiem.
Īsti nevar aptvert iemeslu, bet 2012.gads noteikti atšķiras no 2011. Vismaz pagaidām viss ir dinamiskāks. Apzināti priecājos par katru nodzīvoto dienu un ar lielu prieku dodos gultas virzienā, rītu sveicu ar nelielu piespiešanos celties kamēr tumšs, organisms sāk prasīt gaismu. Dienas šķiet raibākas, kas pārsteidz, kā aizbraucu uz Omsku, neesmu satikusi Nastju, domāju, ka garlaikodamās nevarēšu sagaidīt viņas atgriešanos, kas bija plānota janvāra beigās, bet galu galā izrādās februāra sākums, kas ar nav klintī iekalsts – arī viņas gaitas mēdz būt ļoti neparedzamas. Lai vai kā, es teicu, ka viņai jābūt atpakaļ līdz 5.februārim, jo esmu sagādājusi mums biļetes uz Akvarium koncertu. Tikmēr arvien vairāk laika pavadu kopā ar krievu valodas draugiem (KVD), tajā pat laikā pa dienu pagūstot arī kādu vecmāmiņu apciemot. Vakar atkal biju pie Ausmas, ražena runāšanās, atkal darbu saraksts priekšā, ko šodien censties paveikt. Ilgu laiku ar tādu nesapratni vēroju šīs vecmāmiņas, nudien, nav tā, ka viegli atrast par ko veselu dienu nopļāpāt, pēc vakardienas sāku domāt, ka no viņām jāmācās tas spīts, neatlaidība.
Kā man patīk dienu uzsākt ar māsas sarunu, viņa it kā zvanot naktīs, kad esot brīvāks brīdis, bet man ir rīts, parasti jau sāk aust gaisma, un es varu vērties pa logu, skatīties, kā pilsētas ainava mainās un pļāpāt ar viņu. Vakar diezgan daudz kritizēju, bet laikam tas bija vajadzīgs, vajadzēja izlikt emocijas, pat nebiju pamanījusi, ka man tik daudz viņas ir par savu darbu, vidi, cilvēkiem. Šķiet, ka tas lietderīgi bija, jo jau naktī braucu mājās ar platu smaidu, jutos lieliski, smējos par Mauri apsalušo ‘balto’ bārdu un matiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru