9/11/2011

Jau otro rītu aiz loga ir balta ziema, pilsētā koki vēl balti – vēja tikpat kā nav, tik neliels mitrums gaisā, sastrēgumi sabiezē – pat Sibīrijas šoferiem ir jāpierod pie sniega, autobusi vairāk kā pārpildīti – līdz pat mājām tiku balstīta no četrām pusēm un tikko izspraucos laukā savā pieturā. Pilsētu šādā laikā pārņemot visādi baciļi un laikam jau tas ir iemesls tam, ka dzird apkārt runājam par visādām saslimšanām. Tā kā arī pašai kakls dīvaini jūtas, devos aptiekas virzienā pēc krievu valodas nodarbībā akcentētā risinājuma ziemas bezsaules perioda alternatīvai – vitamīniem. Biju pārsteigta, ka ziveļļa pieejama tikai tabletēs, toties dažu eļļai matu stiprināšanai viņiem te ir vismaz 10 veidi!

Nupat sāku aizdomāties par savās stundās izmantoto metodiku un materiāliem, kā pārdomāju un veidoju programmu... realitāte kā vienmēr atšķiras no teorijas un iepriekš plānotā, tomēr ir pāris lietas, kuras nākotnē šķiet vērts mainīt. Pirmkārt, jau jāatzīmē, ka Latvijā tendenciozi programmas diasporai tiek veidotas skolas vecuma studentiem, kas ne vienmēr tā ir – es nez kāpēc akli sekoju piemēram un pieturējos pie tā, ko tagad nākas pilnīgi mainīt. Tāpat arī arvien cītīgāk cenšos pievērst uzmanību kultūras, vēstures, ģeogrāfijas.... kompetencēm, lai valodai būtu arī dvēsele ne tikai plikas zināšanas, mūždien pavadīdama daudz laika gatavodamās stundām, piemeklēdama dažādus materiālus, kamēr sēžu krievu valodas nodarbībā, kur it kā apgūstam pliku teoriju: jau otro nedēļu runājam par Ģenitīva locījuma pielietojumu, gandrīz visu laiku lokot kaut kādas galotnes, atbildot uz elementāriem jautājumiem pēc šablona, bet tie jautājumi un piemēri mēdz būt ļoti eksistenciāli, sava tiesa arī grupas biedriem, kuri reti kad atbild tikai atbildēšanas dēļ, bet atklāti paužot savu viedokli, cenšas to izskaidrot, sen aizmirstot par gramatikas piemēru.... un tad mēs atduramies pret tik dažādām kultūrām, pirmsākumiem un redzējumiem.

Šodien bija tikai divi vārdi: baidīties un būt atkarīgam. Un tad tu uzzini, ka Spānis nogriezis savus garos, lokainos matus (viņš atgādināja Jēzu) tāpēc, ka baidās, ka viņu apkārtējie īsti nepieņem ārējā izskata dēļ, ka viņš ir gatavs ārēji vismaz daļēji pielāgoties krievu gaumei, lai ieintegrētos sabiedrībā, jo viņam šķiet, ka esot minoritātei viņam jāpieņem majoritātes noteikumi vismaz daļēji (vai es tipiska latviete vai saucu to par izdzīvošanas principu, bet es viņam piekrītu), kamēr turkam tas šķita netaisnīgi un necienīgi pret cilvēku, tadžiks pagaidām par šādām tēmām vēl brīvi nespēj krievu valodā diskutēt, viņš vispār tikai laipni smaida, cenšas tvert vārdus, pasniedz cukuru vai cepumus un dīvainā kārtā zina tos retos krievu valodas vārdus, kurus nezinām mēs, pārējie. Laikam jau tehnikumos ir specifisks lingvistiskais materiāls. Dziļākas izvērtās atbildes uz jautājumu, no kā katrs no mums baidījās bērnībā. Kamēr es nosaucu zobārstu un ātru braukšanu (kurš tad bērnībā nebaidās no tādām lietām?!), Mauri izrādās ir baidījies no pasaules gala, jo reiz TV raidījumā dzirdējis, ka to sola 1999. (līdz galam nekad nevienam no šiem pareģojumiem neesmu ticējusi), kamēr Hakans tā arī pasaka, ka baidās tikai no Allaha. Mēģinot no viņa izvilkt atbildi par bērnību, mēs visi noklausāmies pamatīgas drāmas cienīgus biogrāfiskus fragmentus, kurus viņš noslēdz uzskaitot visus kaulus, kas tikuši lauzti un nobeidz ar ko vēl traģiskāku, atliek vien nopūsties un atcerēties, no cik daudz kā pārējie esam pasargāti. Kam attiecīgi seko pretjautājums: ja nu tās ir bailes, kas pasargā? Nē, baidīties ir vērts tikai no Dieva, vienalga kā mēs katrs to saucam, mums visiem tas esot viens, kāpēc jābaidās no vēl kā cita?! Un tad es skatos uz viņa mierīgumu, nosvērtību un pārliecību, tā vien šķiet, ka viņam viss ir skaidrs, viņš zina, kāpēc, ko dara, vai arī paļaujas, bet viņš ir mierīgs un drošs. Bet smējāmies mēs visi, kad nodarbības beigās, viņš atvainojas mums, ka esot nedaudz samelojies, viņš baidās arī no maziem sunīšiem, kas pielavās no aizmugures un uzrej, tad viņš varot pat palekties no pārbīļa. 

Runājot par atkarību no kaut kā, pārskrienot pāri tradicionālajām tēmām atkal atgriežoties pie šī paša bomža, viedokļi dalījās jautājumā par to, kurš vairāk atkarīgs no naudas: bagātais vai nabagais?! Ak, jā, starp citu. Vai jau stāstīju par vārda „Bomž” etimoloģiju? Kamēr dzīvoju Latvijā pat nenojautu, ka tas ir salikums no skaidrojošo vārdu pirmajiem burtiem: (čelovek) bez apreģeļonnava mesta žiteļstvo. Skolotāja manāmi samulsa, kad izjautāju par to, vai tādas formas lietošana ir pieklājīga - nav taču iemesla nebūt. Vēlāk uzzināju par vēl vienu līdzīga principa vārdu: bič – bivšij inķeligentnīj čelovek  tā nu sanāk, ja līdz galam skaistā Sibīrijas ziema man te tomēr nebūs, jo pilsētas pelēkums ir spēcīgāks par to, tad multikulturālismā varu peldēties līdz ausīm. Nu ja, bet tas, ko es vēlējos teikt, ka vēlos mainīt savu nodarbību norisi un pielietotās metodes. Gribas garīgumu vairāk, metodika arvien vairāk šķiet kā sausiņš, gribas kārtīgu eklēru.