23.11.2011

Ir dažādas dienas. Kārtējā trešdiena, it kā.... tomēr pamanījās izcelties. Krievu valodas nodarbībā ne tik daudz smējāmies, kā pusi nodarbības visi kopīgi centāmies biedram Hakanam izskaidrot vienu no četriem gadījumiem, kad lieto darbības vārdu imperfekta vai perfekta formā (šoreiz pārmaiņas pēc varētu neaizmirst izpildīt mājas darbu par šo tematu!). Starp citu, mūsu ir palicis krietni vairāk, klāt nākusi itāliete Frančeska, kura pēdējās nodarbības gan ir pazudusi, varbūt apslimusi, pie pirmajiem – 20*C viņa teica, ka no rīta pirksti esot nosaluši zili; tad vēl vācu meitene Arnika un austriete Diāna – pārmaiņas pēc ir vārdi, kurus izrunāt un atcerēties man nav problēmas, kompensācijai šodien pēc krietna pazušanas laika uzpeldēja vēl viens tadžiks, kura vārdu gan neatceros (paskatīšos, kad viņš nākamreiz parādīsies, varbūt nemaz nav vērts ).

Mājupceļš kā ierasts ar 3. autobusu ap 22.00, man šis laiks ļoti patīk, jo beidzot cauri centram var tikt bez sastrēgumiem un, ja palaimējas, pat dabūt sēdvietu. Nezinu, vai citas reizes mazāk skatos pa logu ārā vai mēness fāze šodien īpaša, bet vienā no pirmajām pieturām pēc tilta pie pieturas sniegā (kurš mums vēl nav īpaši daudz, nupat prasās pēc jaunas tūres – tas atkal manāmi pelēkbrūns pilsētā palicis) vienkārši gulēja cilvēks – nav ne mazākās nojausmas, kas ar viņu noticis, visticamāk piedzēries, bet neviens arī zini nelikās, tikai pāris cilvēki autobusā noskatījās viņa virzienā, bet neteica ne vārda. Brrr.. .tad mierīgi izkāpju pieturu iepriekš, kā daru parasti, jo vienkārši gribas pastaigāt pēc ilgās braukšanas autobusā, kad kvartālu pirms manas mājas kāds tumšs vīrietis vienkārši ar skaļu blīkšķi izsita logu gluži normālam pirmā stāva dzīvoklim un aši aizlavījās gar malu. Sāku saprast, kāpēc man dzīvoklī katrā istabā mirgo signalizācija (man gan ir otrais stāvs un lodžija arī aizbūvēta ar plastikāta logiem, tomēr, tomēr..... šorīt pamodos no tā, ka pirmā stāva kaimiņiem kārtējā guļjanka sākusies un šie tur augstos toņos viens par otru izsakās. Kad prasīju, vai Valentīna neko nedzirdēja, dabūju pretī veselu lekciju par kaimiņu agrāko dzīvesveidu, upuriem, ugunsgrēkiem, sūdzību rakstīšanu milicijai, un tas viss dubultā, lai neplīst). Galu galā, kaut kur tālumā aizpeld iepriekšēja tiepšanās par sīkumiem, kas neapmierina un var sajusties labi par to, ka pats esi sveiks un vesels, un stāstītais jau ir pagātne. 

Šodien mājās pārrados ar pilnu somu grāmatām. Vakara lasāmvielai divas: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (nākamo svētku materiālu meklējumos), un A.S. Makarenko „Pedagoģiskā poēma” (ieteikums pēc sarunas par bērna nama ‘laimīgajiem’ un viņu likteņu griežiem; bibliotekāre vēl ar jautājošu izteiksmi norādīja, ka tā ir daiļliteratūra, turklāt krievu valodā!!!). šķiet, ka šodienai Makarenko ar stiprinātu tēju piestāvēs. Redzēs, ko tad nesīs rītdiena!