21/11/2011

Pirmdienas ir manas laimīgās dienas!  Prieks, jo šodien ir viena no tām, kad var atļauties celties ar gaismu, zinot, ka neko nenokavēs, ka vēl ir gana laika, lai sagatavotos nākamajai nodarbībai un sakoptu istabu, kas pa nedēļu, migrējot no vienas vietas uz otru, pārvēršas midzenī.

Aiz muguras zīmīgas dienas. Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas organizēšana it kā noritēja veiksmīgi, paguvām pat priekšnesumu sagatavot un visu citu sadarīt, tomēr parakstīt uzrunu aizmirsu (mācība nākamajai reizei) un tehnika izdomāja salūzt tieši stundu pirms pēcpusdienas sākuma, tā nu pats par sevi radās plāns B, neiztiekot bez uztraukumiem un raizēm (kā gribas iemācīties, neuztraukties par šādiem jautājumiem, bet vienkārši pieņemt). Citādi bija visnotaļ patīkami satikt vēl neredzētas Krasnojarskas latviešu sejas, kopā dziesmas uzdziedāt, papļāpāt un melno balzāmu iztukšot. Viss kā ierasts noslēdzās ar skriešanu uz nākamo punktu, kur jau cits stāsts priekšā. Bet pakavējoties vēl pie 18. Novembra. Ir tik ļoti jānodala tā atzīmēšana Latvijā un ārpus tās, citādi vienkārši sanāk sev pāri nodarīt. Tajā pat laikā, tikai esot ārpus Latvijas, organizējot svētkus citiem, vismaz man, izdodas šo dienu novērtēt. Itālijā ne reizi neradās vēlēšanās šajā dienā būt 11. Novembra krastmalā, kuplā pulkā dziedāt himnu. Dīvaini, cik atšķirīgi šī diena izvēršas atkarībā no atrašanas Rietumos vai Austrumos. Vai arī Rietumi vienkārši ir krietni tuvāk Latvijai. Bet forši bija dzirdēt, ar kādu lepnumu un gandrīz sacensību, kuram labāk izdosies, latvieši dziedāja himnu Krasnojarskā.

Nākamais stāsts bija bērnu nams, kuru pieminu droši vien pēdējo reizi, jo noslēdzām šo projektu. Izdalījām dāvanas. Neko jaunu jau droši vien nepateikšu, tomēr aizvien smeldze un žēlums pārņem, kad redzi, ka šie bērni nemāk pateikt ‘paldies’, ka nav nekādas izpratnes par pateicību, dāvināšanu, laba darīšanu otram – tur aug viena izlutināta parazītu sabiedrība. No vienas puses šķiet, būs miers, vairāk netiksimies, bet nepamet doma, ka arī viņi taču ir un būs sabiedrības daļa. Nevar bērnu nams aizstāt ģimenes siltumu, mīlestību, dzīves skolu. Vismaz Krievijā ar šo sistēmu galīgi kaut kas nav kārtībā, paskatoties vien uz to, cik daudz šādu namu te ir. Interesanti, ka ir pat izredzēto, apdāvināto bērnu nams – tā māja atgādina Jelgavas pili, apkārt skaists dārzs ar laternām. Viņu ir tik daudz, ka pat jau savā sistēmā tie veido šķiras – izredzētie un visi pārējie.

Svētdiena šoreiz citādāka – šķita, ka esmu savlaicīgi, bet izrādījās, ka citas reizes vajag pusstundu agrāk – doties uz Ačinsku pie latgaļiem valodu mācīt. Tā nu man tagad katru otro svētdienu būs 3 stundu brauciens, lai 3 stundas strādātu, stundu pļāpātu un dzertu tēju, 3 atkal atpakaļ. Ceļš ir patīkami garš, lai izgulētos. Lai arī Ačinska aizvien skaitās liela pilsēta, tur daudz vairāk vecās koka mājas un arī latgaļu katoļu baznīciņa kalna galā kā tāds pasaku namiņš tumši zila stāv. Turpat draudzes mājā, kas gandrīz ir lielāka par baznīcu, notiek nodarbības.... viss jau krietni vairāk kā Latvijā, kā laukos - sajutos vairāk kā mājās. Šķiet, ka patiks man šie pārnedēļu apciemojumi.

Laikam jau būs kaut nedaudz pārskriets pāris būtiskākajam... pirmdiena uzņem savus apgriezienus – jādodas tālāk! 