16/11/2011

Vakar kūlos cauri visai pilsētai, nevarēja neredzēt, cik tumši pelēks palicis sniegs gar lielajām ielām. Šorīt sarma apņem kokus un pāris centimetri svaiga slāņa – pilsēta atkal būs skaista. Gandrīz šķiet, ka kaut kas ir nokavēts jau, beidzot ir viens rīts, kad darbi šķiet padarāmi arī vēlāk un nav jāskrien uzreiz nekur. Tagad vēl priekšā 18. Novembris, svētdien nodarbības Ačinskā, tad jau klāt arī datums, kad jānodod diplomdarbs, tad jau tas akmens nokritīs 

Kulšanās cauri visai pilsētai nemaz nav mana ikdiena, aprobežojos ar tikšanu līdz centram un atpakaļ, bet tā kā mana vīza nav beztermiņa un decembris tuvojas aizdomīgi ātri, ir pāris birokrātijas vietas, kuras jāapciemo. Tā nu vakar devos uz nodaļu, kur izsniedz pagaidu uzturēšanās atļaujas Krievijā nepilsoņiem. Pārsteidza jau tas, ka šis birojs iekārtots Pļaviniekiem līdzīgā mikrorajonā starp padsmitstāvīgām jaunām mājām kaut kur vidū. Aizdomīgi veiksmīgi trāpīju atrast numuru, tikai aizgāju uz mājas neīsto puisi, kur laipns onkulis norādīja, ja jāiet pa to asfaltēto taciņu līdz otram galam, un tur jau būšot. Tā kā līdz mājai tiku pa stāviem, lēzeniem, noslidinātiem ceļiem, takām, kas veda caur citām kāpņu telpām un bērnu laukumiem, šo taciņu atrast nebija grūti, bet par to asfaltu gan nosmējos – par to, kas ir zem pieblītētās, noslidinātās sniega – ledus kārtas varu tikai minēt. Lai arī pa dienu pēc ieteikuma centos sazvanīt šo biroju un konkretizēt savas ierašanās laiku, tas izdevies nebija, tā nu ieraudzījusi 20 cilvēku pūli priekšā 3 kabīnēm jau nodomāju, ka līdz 19.00 cauri netikšu (šim birojam arī pieņemšanas laiks diezgan unikāls: otrdienās, 17.00- 19.00). Vēl klāt nāk cilvēki un visi prasa, kurā kabīnē sēž priekšniece. Pavaicājusi, kurš pēdējais sāku gaidīt, tāpat kā uz lapiņas uzrakstīta bija adrese (Kas tā nosauc ielu: PSRS 60 gadu jubilejas svinību prospekts!!! To taču nevar normāli izrunāt, man šķiet, ka vajadzētu būt kādam likumam, ka ielas, prospekta nosaukums nevar būt garāks par 3 vārdiem), pārlasu savu ierašanās iemeslu. Tikmēr atbrīvojas kabīne, kurā nez kāpēc neviens negrib iet – paveicās, nepaguvu nosvīst, kad jau tiku pie tīri jaukas sievietes (nesapratu, kāpēc pārējie vairījās no priekšnieces, viņas tāpat visas pie vienas letes sēž un visu apspriež). Viss jau it kā jauki, bet smieklīga tomēr tā Krievijas birokrātija – lai izskatītu lietu un izsniegtu atļauju par pagaidu uzturēšanos, kad tu jau viņiem esi nodevis visu dokumentu čupu, pie notāra iztulkojis, kas jātulko, pirms tam izcīnījis kvotu (tās jau arī gaisā nekarājas, bet nu labi – to man administrācijā tā kā solīja, skaista tomēr esot), viņiem vajag vēl 5 mēnešus. Kad iebilstu, ka tad jau mācību gads būs cauri, viņi atbild, ka neko nevar darīt – toties par nākamajiem diviem varēšu neuztraukties . Tā nu tagad rādās divi varianti: iegūt atļauju ātrāk (vēl tikai jāsaprot, kuram īsti jāzvana un kas jāsaka), gudrot par citas formas vīzu. Pašai interesanti, kā šis viss beigsies. Negribas tikai, lai tas aizņemtu visu brīvo daļu no decembra nedēļas Latvijā.

Kavējoties atmiņās par brīvdienām: http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs