7/11/2011

Man vajadzēja trīs nedēļas, lai gluži nejauši iepriekšējā vakarā saņemtu aicinājumu doties līdzi uz Stabiem (Stolbi) – vietējo Krasnojarskas dabas parku, kur kalnainos meža pauguros ik palaikam lien ārā dažādi klinšu veidojumi: sākot ar pirmo...ceturto, vectēvu (uz kura tikai nedaudz jāparāpjas, kad var tikt pie neaizmirstamas panorāmas pāri visai Krasnojarskai), mazmeitu.... lauvas vārtiem, pašu lauvu, bet šķiet, ka slavenākā tomēr ir Spalvas – starp klintīm aiza līdz pašai zemei un meistarīgākie klinšu kāpēji tur augšā tiek kāpjot ar katru kāju atbalstot pret pretējo klinti, bet lejā lien ar galvu pa priekšu starp klintīm – mums paveicās redzēt kā sirms bārdains džonka 10 minūšu laikā to paveica divas reizes – lieki teikt, ka visi stāvēja apkārt ar visa veida kamerām, lai iemūžinātu to. Večuks nemaz nemulsa, pat viņa skrandainās džinsas un džemperis liecināja, ka viņam tāda kāpelēšana ir ikdiena, kad viņš ir šai pusē. Redz, tā nu arī šajā pilsētā ir apgūta vieta, kur pie svaiga gaisa tikt un ceļā nesatiek nevienu ar papēžiem, kaut citādi tur vienam īsti nesanāk pabūt, vismaz ne svētdienā, varbūt nedēļas vidū var noķert vientulību ar kokiem un putniņiem vai aizejot labi tālu – dabas parks stiepjas gandrīz 10 km, kur otrā pusē Krasnojarskas slēpošanas kūrorts – līdz tam vēl jāpaciešas, mežā sniega nav vairāk par 10 cm, bet citādi nemaz nav slikti, ka pilsētā dzīvo kā rudenī, bet 30 minūšu attālumā ar pilsētas satiksmes busu var tikt ziemā.

Tajā pilsētas pusē vēl vesels kvartāls ar vecajām koka mājām, gan savrup, gan pa vairākiem dzīvokļiem – nopriecāties var par koka ornamentiem, nedaudz vēl jāpierod pie dažu spilgtajiem toņiem, bet vēl dīvaināk šķiet, ka turpat 100 m aiz mājas jau stāvie Jeņisejas vecie krasti, nav pārliecības, ka gribētos istabu ar logu uz to pusi, šaubos vai saule tur kādā mirklī vispār iespīd. Nu ja, tālāk ceļš kā ceļš – kājiņām lēnā garā 6 km kalnā augšā un sākas klintis – šie vispār par tūrismu ar sāk domāt, gan labierīcības, gan miskastes, kā arī visādi rīki bērniem, pieaugušiem, kur trenēties spēļu laukumos sabūvēti, lieliskas piknika vietas, ir arī kafejnīca blakus avotam . Un nepaies ne 5 gadi, kad būs arī viesnīca, droši vien, bet tas tā. Ceļā vietām it kā skaistas kāpnes un ejas izbūvētas (līdzīgi kā Siguldā), bet viņas bija tā apledojušas un sniegs sablietēts, turklāt dīvaini platām spraugām starp dēlīšiem, ka izvēlējos meža takas labāk – lejā vispār bija ātri – iedomājies, ka esi uz dēļa un tik stūrē ar kājām slīdot lejā. Daudzi te nākot, ņem līdzi ābolīšus vai īsās slēpes, ar kurām tad var braukt lejā. Tāpat ir arī nūjotāji – es pat teiktu, ka tā ir drošāk vietām, slidenas takas tomēr un klinšainākās vietās paslīdēt negribas. Reizēm satiek arī veselus barus ar karabīnēm apkārušos cilvēkus, kas mērķtiecīgi dodas vienas vai otras klints virzienā – par tiem pagaidām tik jūsmoju, nešķiet, ka ziema ir labākais laiks, kad sākt ar ko tādu aizrauties, toties uzreiz iedomājos par diviem draugiem, kuriem šis varētu būt labs iemesls mani apciemot.

Šķiet, ka paveicās arī ar kompāniju: dieviem Aleksandriem, kas savā laikā te krietnu laiku pavadījuši un viņu ģimenēm. Paldies viņiem par sirsnību, jokiem, vēders no smiešanās sāpēja vairāk kā kājas bija nogurušas pēc dienas staigāšanas – ka tik visas tos jokus par papagaiļiem atcerētos, un pēc kārtīga pusdienu galda pie komunistu klints pakājes ar pankūkām, Rīgas šprotēm un citiem labumiem, ar stāstiem par pašu Visotski un viņa dziesmām... noslēgumā Puškina pasaka par zelta zivtiņu – lai dod dubult lielu autobusu, jo tautas daudz pieturā – visi līdz ar tumsu dodas mājās, citādi mežā lāci satikt varot .