Pirmdienas
ir manas laimīgās dienas!
Prieks, jo šodien ir viena no tām, kad var atļauties celties ar
gaismu, zinot, ka neko nenokavēs, ka vēl ir gana laika, lai
sagatavotos nākamajai nodarbībai un sakoptu istabu, kas pa nedēļu,
migrējot no vienas vietas uz otru, pārvēršas midzenī.
Aiz
muguras zīmīgas dienas. Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas
organizēšana it kā noritēja veiksmīgi, paguvām pat priekšnesumu
sagatavot un visu citu sadarīt, tomēr parakstīt uzrunu aizmirsu
(mācība nākamajai reizei) un tehnika izdomāja salūzt tieši
stundu pirms pēcpusdienas sākuma, tā nu pats par sevi radās plāns
B, neiztiekot bez uztraukumiem un raizēm (kā gribas iemācīties,
neuztraukties par šādiem jautājumiem, bet vienkārši pieņemt).
Citādi bija visnotaļ patīkami satikt vēl neredzētas
Krasnojarskas latviešu sejas, kopā dziesmas uzdziedāt, papļāpāt
un melno balzāmu iztukšot. Viss kā ierasts noslēdzās ar
skriešanu uz nākamo punktu, kur jau cits stāsts priekšā. Bet
pakavējoties vēl pie 18. Novembra. Ir tik ļoti jānodala tā
atzīmēšana Latvijā un ārpus tās, citādi vienkārši sanāk sev
pāri nodarīt. Tajā pat laikā, tikai esot ārpus Latvijas,
organizējot svētkus citiem, vismaz man, izdodas šo dienu novērtēt.
Itālijā ne reizi neradās vēlēšanās šajā dienā būt 11.
Novembra krastmalā, kuplā pulkā dziedāt himnu. Dīvaini, cik
atšķirīgi šī diena izvēršas atkarībā no atrašanas Rietumos
vai Austrumos. Vai arī Rietumi vienkārši ir krietni tuvāk
Latvijai. Bet forši bija dzirdēt, ar kādu lepnumu un gandrīz
sacensību, kuram labāk izdosies, latvieši dziedāja himnu
Krasnojarskā.
Nākamais
stāsts bija bērnu nams, kuru pieminu droši vien pēdējo reizi, jo
noslēdzām šo projektu. Izdalījām dāvanas. Neko jaunu jau droši
vien nepateikšu, tomēr aizvien smeldze un žēlums pārņem, kad
redzi, ka šie bērni nemāk pateikt ‘paldies’, ka nav nekādas
izpratnes par pateicību, dāvināšanu, laba darīšanu otram –
tur aug viena izlutināta parazītu sabiedrība. No vienas puses
šķiet, būs miers, vairāk netiksimies, bet nepamet doma, ka arī
viņi taču ir un būs sabiedrības daļa. Nevar bērnu nams aizstāt
ģimenes siltumu, mīlestību, dzīves skolu. Vismaz Krievijā ar šo
sistēmu galīgi kaut kas nav kārtībā, paskatoties vien uz to, cik
daudz šādu namu te ir. Interesanti, ka ir pat izredzēto,
apdāvināto bērnu nams – tā māja atgādina Jelgavas pili,
apkārt skaists dārzs ar laternām. Viņu ir tik daudz, ka pat jau
savā sistēmā tie veido šķiras – izredzētie un visi pārējie.
Svētdiena
šoreiz citādāka – šķita, ka esmu savlaicīgi, bet izrādījās,
ka citas reizes vajag pusstundu agrāk – doties uz Ačinsku pie
latgaļiem valodu mācīt. Tā nu man tagad katru otro svētdienu būs
3 stundu brauciens, lai 3 stundas strādātu, stundu pļāpātu un
dzertu tēju, 3 atkal atpakaļ. Ceļš ir patīkami garš, lai
izgulētos. Lai arī Ačinska aizvien skaitās liela pilsēta, tur
daudz vairāk vecās koka mājas un arī latgaļu katoļu baznīciņa
kalna galā kā tāds pasaku namiņš tumši zila stāv. Turpat
draudzes mājā, kas gandrīz ir lielāka par baznīcu, notiek
nodarbības.... viss jau krietni vairāk kā Latvijā, kā laukos -
sajutos vairāk kā mājās. Šķiet, ka patiks man šie pārnedēļu
apciemojumi.
Laikam
jau būs kaut nedaudz pārskriets pāris būtiskākajam... pirmdiena
uzņem savus apgriezienus – jādodas tālāk!
zzel lasiit par to kaada ir beernu namu sistema Krievijaa..manu sirdi mierina tas ka -izlutināta parazītu sabiedrība-veelaak dosies sava personiigajaa, lielajaa dziive un tur buus citi noteikumi,cita reaalaaa dziive..tiesa gan-izdziivos kas paarmainiisies/stipraakais..
AtbildētDzēst