Ir
dažādas dienas. Kārtējā trešdiena, it kā.... tomēr pamanījās
izcelties. Krievu valodas nodarbībā ne tik daudz smējāmies, kā
pusi nodarbības visi kopīgi centāmies biedram Hakanam izskaidrot
vienu no četriem gadījumiem, kad lieto darbības vārdu imperfekta
vai perfekta formā (šoreiz pārmaiņas pēc varētu neaizmirst
izpildīt mājas darbu par šo tematu!). Starp citu, mūsu ir palicis
krietni vairāk, klāt nākusi itāliete Frančeska, kura pēdējās
nodarbības gan ir pazudusi, varbūt apslimusi, pie pirmajiem –
20*C viņa teica, ka no rīta pirksti esot nosaluši zili; tad vēl
vācu meitene Arnika un austriete Diāna – pārmaiņas pēc ir
vārdi, kurus izrunāt un atcerēties man nav problēmas,
kompensācijai šodien pēc krietna pazušanas laika uzpeldēja vēl
viens tadžiks, kura vārdu gan neatceros (paskatīšos, kad viņš
nākamreiz parādīsies, varbūt nemaz nav vērts ).
Mājupceļš
kā ierasts ar 3. autobusu ap 22.00, man šis laiks ļoti patīk, jo
beidzot cauri centram var tikt bez sastrēgumiem un, ja palaimējas,
pat dabūt sēdvietu. Nezinu, vai citas reizes mazāk skatos pa logu
ārā vai mēness fāze šodien īpaša, bet vienā no pirmajām
pieturām pēc tilta pie pieturas sniegā (kurš mums vēl nav īpaši
daudz, nupat prasās pēc jaunas tūres – tas atkal manāmi
pelēkbrūns pilsētā palicis) vienkārši gulēja cilvēks – nav
ne mazākās nojausmas, kas ar viņu noticis, visticamāk piedzēries,
bet neviens arī zini nelikās, tikai pāris cilvēki autobusā
noskatījās viņa virzienā, bet neteica ne vārda. Brrr.. .tad
mierīgi izkāpju pieturu iepriekš, kā daru parasti, jo vienkārši
gribas pastaigāt pēc ilgās braukšanas autobusā, kad kvartālu
pirms manas mājas kāds tumšs vīrietis vienkārši ar skaļu
blīkšķi izsita logu gluži normālam pirmā stāva dzīvoklim un
aši aizlavījās gar malu. Sāku saprast, kāpēc man dzīvoklī
katrā istabā mirgo signalizācija (man gan ir otrais stāvs un
lodžija arī aizbūvēta ar plastikāta logiem, tomēr, tomēr.....
šorīt pamodos no tā, ka pirmā stāva kaimiņiem kārtējā
guļjanka sākusies un šie tur augstos toņos viens par otru
izsakās. Kad prasīju, vai Valentīna neko nedzirdēja, dabūju
pretī veselu lekciju par kaimiņu agrāko dzīvesveidu, upuriem,
ugunsgrēkiem, sūdzību rakstīšanu milicijai, un tas viss dubultā,
lai neplīst). Galu galā, kaut kur tālumā aizpeld iepriekšēja
tiepšanās par sīkumiem, kas neapmierina un var sajusties labi par
to, ka pats esi sveiks un vesels, un stāstītais jau ir pagātne.
Šodien
mājās pārrados ar pilnu somu grāmatām. Vakara lasāmvielai
divas: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (nākamo svētku
materiālu meklējumos), un A.S. Makarenko „Pedagoģiskā poēma”
(ieteikums pēc sarunas par bērna nama ‘laimīgajiem’ un viņu
likteņu griežiem; bibliotekāre vēl ar jautājošu izteiksmi
norādīja, ka tā ir daiļliteratūra, turklāt krievu valodā!!!).
šķiet, ka šodienai Makarenko ar stiprinātu tēju piestāvēs.
Redzēs, ko tad nesīs rītdiena!
graamata "Pedagoggiskaa poeema" izklausas lloti interesanta un izlasiissanas veerta graamata.. ;)
AtbildētDzēstja nu kas - esot arii filma
AtbildētDzēst