Baikāls 8. - 13.03.2014.

   Mēnesi Krievijā noslēdzu ar tālāko brauciena punktu - Baikālu. Ja kāds pirms pusgada man būtu teicis, ka tur nokļūšu, droši vien paskatītos ar savu cinisma pilno sejas izteiksmi un nosmietu: “ Būtu jau labi!” izrādās, ka arī ciniskas un it kā naivas idejas savu reizi var piepildīties un kļūt par īstenību, kam noticēt man noteikti licis lielā mērā tieši šis brauciens. Brauciens uz Baikālu, kas, protams, turpina tukšot maku, bez atbalstītāju palīdzības pat ļoti strauji (esmu pārsteigta par saņemto atbalstu un labvēlību pret mani), turklāt bezkaunīgi iestarpinās manā prakses laikā, kaut tiešā veidā ar studijām izvirzītos mērķus te vairs veicu tikai daļēji (arī tos pašus var ātri vien izdalīt: skopa dienasgrāmatas rakstīšana un Sibīrijas kultūras izprašana, iepazīstot to, tādējādi padziļinot savu izpratni par latviešu diasporu Sibīrijā.

    Doma doties līdz Baikālam bija jau pasen - tur jau trešo gadu dzīvo kāds mans franču draugs, ar kuru reti, bet lielākoties tiekos Latvijā. Draudzības aizsākums tomēr Sibīrijā, gan temata, gan mūsu tā brīža lokācijas dēļ. Tā kā vīzu un citas lietas tik un tā biju sev sagādājusi, tad sapratu, ka tik patvaļīgi kā tagad ar laiku un līdzekļiem citu reizi rīkoties nevarēšu, kamēr vēl esmu studente, no visiem saviem normālajiem darbiem tāpat esmu aizgājusi. :) Tad uz priekšu, dodu ziņu, ka būšu, viņš izklausās priecīgs, un tā arī paliek, ka tiekamies marta sākumā. Brauciena gaitā aptuveni datumi kļūst jau reālāki un saprotu, ka Baikālā sanāks vien pavadīt nepilnas 5 dienas, kas patiesība šķiet pietiekami, un ir arī. Vairāk jau ir kaitīgi - sāc pierasts un iedzīvoties, tā ka došanās prom izjauc jau kaut kādu iestrādāto ritmu :) Kādā mirklī nedaudz bailīgi, jo visa sarakste tikai internetā, un tā īsti jau precīzu vietu, kur jādodas, no galvas neatceries, bet visu nedaudz mierīgāku padara vietējo šoferu izveicība, sākotnēji viņi it kā skarbi un asi, bet tad pat bez īpašas teikšanas nonāc tieši pie tām durvīm, kur vajadzīgs - savā ziņā jau pasaule maza, bet ceļiniekam, kas šajā pusē ir otro reizi dzīvē un pirmajā tika apzagts, turklāt, tas ir liels un patīkams pārsteigums nudien. 

Ceļinieks

     Vispār jau ceļinieki te ir dažādi - katram ir savs noteikts veids, kā viņš iepazīst salu, ko nolēmis izbaudīt vai pārbaudīt, kā vislabāk pavada atvaļinājumu: kāds vienkārši dzīvo viesu mājā un starp ēdienreizēm dodas pastaigās, vakariņo, stundām pļāpādams ar draugiem, cits ir atkal pilnīgi viens, no nezinu kādām tālēm attraucies ieraudzīt un izbaudīt Baikālu, citi atkal izvēlas atvaļinājumu pavadīt pa ledu apejot salu, mantas sakrāmējot uz ragavām, nakšņojot teltīs uz vai pie ledus, nezinot, kāds tas būs (tas mainās ne tikai pa sezonām, bet arī atkarībā no vējiem un zemestrīcēm, kas ir pamata vainenieces lielākām un mazākām plaisām), cik lieli būs ledus blāķi (торос - rus) aiz nākamā līkuma, kur būs nākamā plaisa (tās ir biedējošas, īpaši, ja neesi pieradis, bet lielākoties nav bīstamas, īpaši, ja uzmanies kaut nedaudz). Te kategorija “normāls” iegūst citu nokrāsu: normāls ir tas, kas ar mašīnu, kājām, slidām nolēmis šķērsot Baiklālu, ceļo jau gandrīz gadiem no vietas (nepaguvu noskaidrot, kas ir viņu mājas), gribas bildēt vai filmēt kaut ko, raksta rakstus, vai vismaz gatavs izgāzt kaudzi naudas par laika periodu pie ezera, reizēm stundām ilgi sēžot ezera krastā un skatoties tālumā, mans stāsts ir drīzāk garlaicīgs un nekas īpašs, bet nevienu mirkli netiek kritizēts, gluži pretēji - vietējie priecājas par atbraucējiem, ar neviltotu intreresi uzsāk sarunu, grib zināt, no kurienes esi (tā kā uz salas ir izteikts franču pārsvars, tad visu citu kultūru pārstāvji tiek uzņemti īpaši (atkal gan laikam var izcelt Austrumu kultūras, jo viņi tomēr runā ļoti atšķirīgā valodā un tas komunikāciju nedaudz apgrūtina, bet, kamēr mēs runājam par tūrismu un iespēju nopelnīt, tas nav šķērslis).

Naktsmītne

    Laikam jau neizbēgami, aprakstot savu ceļojumu uz Baikālu, ir nepieminēt vietu, kur esi uzturējies. Kā rādās man bija tas gods (es tiešām neko sliktu nevaru teikt, es varu dot kritiku, bet to vēlāk, katrā ziņā, par spīti visam, es jutos gaidīta, aprūpēta un drīzāk papildinoša nevis traucējoša) uzturēties pie Nikitas (http://www.olkhon.info/en/). Viņa viesu māja ir populārākā visā ciemā, ziemā jo īpaši tāpēc vien, ka lielākā daļa citu vietu ir slēgtas. Tomēr Nikitas vietai ir arī savas specifiskas iezīmes: 1. Viņa sētā darbojas daudzi brīvprātīgie, kas brauc un palīdz kā var pretī iegūdami mājvietu un ēdienu, šie cilvēki laika gaitā noteikti ir ietekmējuši sētas atmosfēru, tāpat arī Nikitas ģimenes lielā mīlestība pret franču valodu un kultūru - ne tikai viņi paši runā franču valodā, bet arī daudzi strādnieki, un pavisam noteikti - viesi. Vairāku dienu laikā, kamēr uzturējos viņa sētā, 90 % no tūristiem, kurus satiku bija no Francijas, bet ja arī nebija, tad noteikti bija cieši saistīti un brīvi runāja franču valodā, es franču kultūru un valodu izjutu pastiprināti arī tamdēļ, ka biju tomēr ciemos pie francūža - un zināmu zīmogu tas uzlika arī man, vismaz sākotnēji. Noteikti bija mirkļi, kad sāku arvien neērtāk justies franču valodas nezināšanas dēļ, kā arī tādi, kad mēģināju sveicināties vai atbildēt franciski, aptuveni nojaušot, kā frāzei būtu jāskan - ir valodas, kuras nemanāmi ienāk tavā ikdienā.

Sadzīve

    Tā kā tālākais stāsts jau attiecas uz visiem, ne tikai viesu mājām, tad to vērpju jaunā rindkopā. Uz Olkhon salu noteikti attiecinams teciens ‘ kurpnieks bez kurpēm’ - sala bez ūdens, te arvien ūdens tiek pievests cisternās, kāpēc katrā sētā ir neliels kvadrata formas caurums, lai vari šļūteni iebāzt caur sētu un nav mašīnai jābrauc iekšā - pirmajā mirklī iedomājos, ka tas lai neizdangā ceļu, bet tad atceros, ka ceļš viņiem pēc būtības ir vienās dangās, tā ka drīzāk tas sava veida laiskums vai citi praktiski iemesli. Lai arī vietām ir siltas, ar ūdens piegādi nodrošinātas tualetes, pat ēdnīcā (tāpat arī lielākajā daļā mājiņu) rokas mazgātas tiek tā saucamajā umovaļņikā (roku mazgāšanas iekārta), kur gan piegāde, gan aizvade jānodrošina pašiem ar spaiņiem. Pirtī par laimi ir liela cisterna, muca, kur parasti ūdens ir gana, bet par dušu gan te nav ko sapņot - man tas īsti netraucē, bet no malas šķita, ka daži tomēr pēc tās ilgojas. Lai vai kā, nevienu mirkli nešķiet, ka tas kaut nedaudz atturētu no dzīves uz salas.

Tiem, kas uzturas nosacītā rentnieka statusā, parasti ir kādas saimnieces, pie kurām viņi mazgā drēbes vai nodod tās mazgāšanai. Parasti ar to viss kārtībā, tikai reizēm gadās, ka svaigās drēbes jau ož pēc cigaretēm, jo izrādās tās ir žāvētas telpā, kur vīrs vai pati saimniece smēķē :) tā gadās.

Kaut kopumā atceroties pirmos iespaidus, ieraugot ciemu, kas tādā kā aizsargā iegūlies un pamazām aug pa malām nelielā ieplakā, bija brīvi klaiņojošas govis, kas pirmajā dienā no netipiski lielā vējā slēpās pie sētām, smiltis - sajutos kā stepē, vēl jo vairāk - pēc braciena no salas dienvidu gala, kas ir tipiska stepe. Pierasta un pieņemama šķita kultūra - augstas, necaurredzamas sētas, šur tur kāds mašīnas vraks mētājas, veikali, uz kuriem cierē pa kādai dāmai vai ar auto piebrauc kāds vīrs, pasta tipiski zilā ēka ar paliek kaut kur, var atpazīt skolu - skaista divstāvu koka ēka ar pagalmu, sporta rīkiem, tiek ievērots tradicionāli zilais, blakus pāri ielai vienīgā gājēju pāreja ciemā. Tiesa, arī ceļš netipiski līdzens, citādi jau tik vairāk kā likuma dēļ nepieciešamību pēc zebrām neredzu - ceļš ir gana bedrains, lai pārāk nesteigtos, mašīnas arī nemaz tik daudz nav. Tomēr visi cenšas izmantot ziemas ceļu pa aizsalušo ezeru, kas, neskatoties uz to, ka ledus mēdz būt slidens un mašīnu šad tad sanes, ka reizēm jāizvairās no plaisām un jābūt krietni uzmanīgākam, gatavam bremzēt vai mainīt kursu, tomēr ir lielisks segums. Tiesa gan, ir tikai viens oficiāls ledus ceļš, pie kura norādīts svara ierobežojums: 10 t, un laiks, kad to izmantot nedrīkst (19:00 - 7:00), jo tad ir tumšs, un tiešām, vismaz es nebraucu un nevienu citu, bez sacīkstēs iepalikuša riteņbraucēja, arī nemanīju tumsā ar uguņiem uz ledus. Vienīgi - mēnesim pieaugot tas tik labi izgaismoja ceļu, ka nepieciešamības gadījumā jau laikam var braukt. Noslēdzot par ceļiem - tikai viens ir oficiāls, bet krietni vairāk visu citu - jebkur, kur vajag, tikai jāuzmanās no plaisām, jāapbrauc ledus blāķi un jāatrod jau iemīta taka, lai tiktu mājās, bez tā īsti nekas neizdodas. 

Romantika

     Jau pieminēju mēnesi. Nu jā, viņš jau laikam arī nemaz daudz komentārus neprasa: ilgi neaizmirsīšu to pasakaino sajūtu, kad iznāc no pirts, izsildījies līdz kauliem, tīrs, tik tīrs, ka šķiet arī gars stiprāks kļuvis, kad vēsums patīkami apņem un spirdzina, un tad ieraugi mēnesi, kas zīmē ceļu uz ledus līcī (kas to zina, varbūt tas nemaz vairs nav līcītis, bet kaut kur tālāk jau tas mijas - uz ledus grūti aptvert attālumu), bet gar malām slienas kalni - tāda drošība un maigums - vējš pierimis un šķiet, ka diviem iemīlējušiem neko vairāk par šādu klusu vietu, mazu mājiņu, kur krāsns izkurināta, elektrība ir tikai no 19:00 - 23:00 :) nemaz nevajag. :) Nedaudz neskarti un pavisam noteikti savvaļi - pasakaini skaisti. Īpaši pēc tik ilga laika pilsētā - pēkšņi zvaigznes šķiet tik ļoti spilgtas un mēness spožāks, kaut nav pieaudzis vēl pat līdz pusei. Daba - tas noteikti šoreiz ir atslēgas vārds romantikai, pārējais jau laikam nāk pats, cik un kā jau kuram ir iekšā.

No malas paskatoties, te nav daudz īpaši romantisku stāstu, lai arī ir cilvēki, kas smaida, kas interesējas (interesējas noteikti visi, bet ne skaļi un atklāti), te tomēr ir Krievija, par seksu te vēl skaļi nerunā, un ne tikai par seksu. Izceļot Krieviju, kā tomēr tipisku iezīmi var pieminēt arī ģimeņu ilgāku palikšanu kopā, un vīrieša un sievietes lomu uzturēšanu. Man šķiet, ka to ar laiku pat ārzemnieki pārņem, kas nolēmuši iesakņoties uz dzīvi ciemā: sieviete reti brauc ar auto, bet tas vēl nav nekas traks, sieviete parasti nepalīdz vīram biznesā, ja vien viņa pati nav to sākusi, sieviete zina, kur ir viņas vieta un rūpējas par pavardu, par vīru, par to, lai viņš justos labi. Lielā pilsētā to izdarīt ir jau daudz grūtāk, bet ciemā noteikti var pagūt, turklāt tā rezultātā pati sieviete izskatās labāk. :) Bet, jā, ir reizes, kad viņai vienkārši jāzina, kur nav savs deguns jābāž.

Tūrisms /11.03.2014/

     Šovakar labprāt atvērtu arī facebook, bet tad jau redzes, vai izdosies. Vienlaicīgi šodien galva ir pilna ar milzīgiem iespaidiem no redzētā un sajustā. Principā veselas dienas  brauciena ekskursija sākas no blakus ciema, kur uzbrauc uz ledus, uzreiz turpat arī apstājas pie vienas no nelielajām salām - daudziem tūristiem tā ir pirmā iespēja uzkāpt uz ledus un sajust, kā tas ir braukt pa to ar vietējo vaziku. Vēlāk it kā nopūšamies, kad esam atpakaļ uz zemes ceļa līdz brīdim, kad sākas meža ceļš ar pasakaini lielām bedrēm un šūpošanos. Visa brauciena laikā piedzīvojām vairākas reizes, kad mašīnu uz ledus sanesa, kas vairs nešķiet bīstami, tomēr sirds notrīc - tik ātri pie tā tomēr nepierod, toties meža ceļa slīpumi vai dziļās risas jau šķiet bīstamākas - sajūta, ka tur var arī palikt. Uz ledus šoreiz arī vairākas atvērtās plaisas šķērsojām, visnotaļ veiksmīgi, unikāla un nepiedzīvota arī situācija, kad apstājāmies uz ledus krietnu gabalu no krasta, ledus šķiet kristāltīrs, tikai plaisas, kā asas līnijas, vietām kā mežģīnes vai asi zari aizvijas tālāk, bet visapkārt dun un brakšķ ledus, bet ne vairs tik smalki un asi kā piekrastē, bet jau daudz dobjāk un dziļāk, līdzīgi kā iepriekšējā dienā redzētā plaisa, kas pirmajā mirklī atgādināja pērkonu zem kājām, abi divi satrūkāmies, un tikai tad turpat lejā ieraudzījām, kā ledus paveras. Baikālā tiešām katra diena ir īpaša un neatkārtojama. Iespējams, ja padzīvotu te ilgāku laiku, sajustos citādāk, bet, pavadot te tikai pāris dienas, ir sajūta, ka tā pa īstam nekas te neatkārtojas un rutīnu jau laikam arī īsti sagaidīt nevar. Pat, ja tā ir, tad es noteikti neiebilstu pret regulāru saullēkta un saulrieta sagaidīšanu, pastaigām pa klintīm un ledu vai gar ezera krastu, svaigu gaisu, vietējiem cilvēkiem un tūristiem, lielākoties no Francijas, pirti un ēdnīcu, kur vienmēr var dabūt tēju, trīs jaukas ēdienreizes. Vienīgais, ko ieviestu, ja te dzīvotu - pasūtītu kādu rīta laikrakstu, lai, uz putras kafiju uzdzerot, varu pāršķirstīt to, un nav vajadzības vēl meklēt laiku lasīt ziņas internetā. 

Izmaksas

     Pirmais ir ceļš, ja neplāno nakšņot viesu namos, bet savā pilī, kuru nesīs līdzi, tad ceļa izdevumi var šķist samērā dārgi, turklāt tie ir neizbēgami: vilciens Omska - Irkutska man sanāca 3300 rubļi, pēc tam busiņš līdz salai - 700 rubļi (ceļā 5 stundas ar kaudzi), var doties arī līdz Ļistvjankai (Listvjanka), kas ir 3 x tuvāk, ceļš attiecīgi īsāks un lētāks. Ar ēšanu ir tā, ka vietām ir veikali - vispār to ir gana, ko īsti laikam nevar teikt par piedāvājumu, ja gribas tiešām svētkus sarīkot, toties gandrīz visur var dabūt omuļus - ezera slaveno zivi, turklāt tā nav dārga (citādi cenas nemaz nav zemas - tas pats, kas lielpilsētās). Ja pašiem daudz līdzi nest negribas, tad var izvēlēties ēst kādā no tuvējo viesu māju ēdnīcām - tās parasti piedāvā tādu iespēju, komplekso pusdienu cena ir aptuveni 200 rubļi, kas parasti iekļauj tēju neierobežotā daudzumā, zupu un otro, reizēm arī kaut ko desertā, bet ne vienmēr :) tā kā pati gandrīz visu laiku uzturējos vienā vietā, tad turpat 3x dienā arī devos ēst - jāatzīst, ka šī dienas daļa man pat ļoti patika -  salīdzinoši (saprātīgi izvērtējot Sibīrijas iespējas pasniegt svaigus augļus un dārzeņus) garšīgs un veselīgs ēdiens, tiem, kas nemīl gaļu te vienmēr bija zivs, turklāt laba zivs, grūtāk drīzāk ir tiem, kas zivis nemīl :), turklāt uz tēju pēc vējainām pastaigām iegriezāmies, kad vien gribējām. Ēdnīca ir arī tā vieta, kur ir visa centrs - tur tiekas un šķirās cilvēki, tur vakaros notiek gan organizēti, gan improvizēti koncerti, tur kāds no darbiniekiem iekurina krāsni, vienu vārdu sakot, jauki un mīlīgi.

Nakšņošanai viesu mājās ir divas cenas: sezonas un nesezonas, arī Irkutskā cena svārstās ar 250 rubļu starpību hosteļos (ziemā ir 500 rubļi pa nakti), viesu mājās dienas uzturēšanās izmaksas ir robežās no 900 līdz 1200 rubļiem, tās lielākoties iekļauj arī ēdināšanu. Ir vietas, kur izīrē istabu, vai visu mājiņu - tad attiecīgi cenu dala pa galviņām, bet šķiet, ka kopējā biznesa vārdā, vismaz pagaidām ir diezgan vienota cenu politika un nekas dikti neatšķiras. Izvēli drīzāk nosaka citi kritēriji: kādās valodās runā strādājošie, kur kādu pazīsti (daudzi te tomēr atgriežas jau kuru gadu, tiekas, izvēlas atmosfēru, kādā uzturēsies, zina, kurā vietā, kādas ekskursijas piedāvā, kur labākais saulriets vai saullēkts... Kādu reizi varbūt drīzāk vienkārši ilgojas pēc klusuma, kuru tad arī atrod kādā tālākā nostūrī).

Starp citu, nemanīju arī cenu starpību starp vietējiem un ārzemniekiem, pat, ja starpība ir, tā drīzāk slēpjas citur. Piemēram, kad devos no salas uz Irkutsku, iekāpjot, mēs šoferim samaksājām 600 rubļus, kamēr pilsētā maksājām 700, tikmēr vīri skaidrā krievu valodā pārsprieda, kāpēc tāda cenu atšķirība: vietējiem esot 600, bet nu nezinu, kā mani un divus ķīniešus var noturēt par vietējiem (:)!), viņiem izrādās nebija ne jausmas, ka mēs jau 150 rubļus bijām samaksājuši reģistrācijā, rezervējot vietu busā :). Arī viesu namā visur bija viena cena, un apmeklētāji bija gan ārzemnieki, gan Krievijas iedzīvotāji (pēc attāluma skatoties, kāds Austrumu valstu tūrists ir pat tuvāks un šķiet vairāk piederīgs vietējiem burjatiem kā kāds maskavietis.

Der atcerēties: 
1. Tas, ka esi par kaut ko samaksājis vēl nenozīmē, ka pie tā tiksi - pašam vien jārūpējas, lai ēdiens, dzēriens, gultasveļa vai kas cits tevi tiešām sasniedz (vienīgais izņēmums manā braucienā ir transports - tas atbrauc un meklē tevi, ja esi rezervējis vietu).
2.Neskatoties uz to, ka bankomāta uz salas, lielākoties arī ciemos ezera krastā nav, ir vietas, kur var norēķināties ar karti (īpaši viesnīcās), tomēr to lietderīgi pārbaudīt pirms tam. 

Paldies Nicola Pernot par rūpēm un piedzīvojumiem Baikālā! Kam sirds kāro pēc iespaidīgākiem un kvalitatīvākiem skatiem, tos var meklēt Nicola blogā: 

• http://www.nicolaspernot.com

Brauciena noslēgumā atkal garais ceļš līdz pilsētai, kas šoreiz pārsteidz gan ar savu kultūru, gan siltu pavasari un peļķēm uz ielām, nelielu apmulsumu: kas nu? Brauciens galā, kur cilvēki, kur jau iepazītās sejas un ledus blāķi? :)