8/03/2014 - Krasnojarska

     Dators vēl rāda 7.03, bet es esmu jau pamodināta, lai sagaidītu rītu Irkutskā, te ir jau sestā stunda. Kā viss sākās ar Krieviju? Bija pāris iemesli: grāmata, sevis meklēšana, Rīgas bezjēdzīgā steiga un vēlme no tās atpūsties - šim argumentam jau laikam derēja arī klosteris, bet Sibīrija izrādījās uzstājīgāka. Galu galā jāmin arī tas, ka tā māk “iesūkt”, viņa ir iesūkusi līdzīgi kā šejienes cilvēki: man ceļā ir Irinas dotās zupas, vakar pretī iesēdās kāda sieviete, kas nelaida garām izdevību ar mani sākt pļāpāt tiklīdz noliku grāmatu, tikai šorīt galu galā izvilku datoru, lai kaut nedaudz parakstītu. Kopumā laikam jau mierīgi varu teikt, ka tā tam vienkārši bija jābūt, kopš pirmā Sibīrijas gada arī pa īstam esmu sākusi ticēt liktenim (kuru veido un vada Dievs). :)

      Gribas pastāstīt par mirkļiem, kas nav ierakstīti. Biju ciemos pie Ilmas, viņai drīz paliek deviņdesmit gadi. No rīta bez liekas brīdināšanas piezvanīju, pieteicos ciemos, viņa gan atbildēja, ka tagad tikai guļot, bet es varot nākt - jāatzīst, ka nemaz nebiju domājusi to nedarīt - kas to zina, vai nākamreiz tiksimies, un kad nākamā reize būs. Interesanti, ka tiekoties ar krasnojarskiešiem lielākoties bija sajūta, it kā nekur tālu nebūtu bijusi, laikam jau pēc Sibīrijas izmēriem divi gadi arī nekas daudz nav.

Lūk, arī tagad sēžu, cenšos rakstīt, bet viņa (jau iepriekš minētā dāma, kas mani visu laiku uzrunā par meitu (doč - rus) šā vai tā visu laiku ar mani runā. Es ietaisīju zupu, viņa man vairākas reizes maizi piedāvā, un pie sevis prāto kaut ko: ..... Nupat jau pārrunājām par to, kā dzīvokļus nevar šodien dabūt.... Apstājāmies pieturā, no kurienes izrādās viņiem maizi ved... Esot bailes no vecuma, diabēts arī ir, bet man par katru cenu grib iebarot zefīrus.

Tā jau neko daudz uzrakstīt nevar!!!

     Vienvārdsakot, ar Ilmu tā arī nopļāpājām pāris stundas. Šis viņai bijis grūts gads, aizsaulē aizgājis dēls, viņa sieva ar - traki, ka vecam cilvēkam jāpavada savas jaunākās atvases. Redzami tomēr vājāka ir palikusi, arī spiediens mainās reizēm pa minūtēm. Liku viņai atgulties, sēdēju kājgalī un stāstīju, kā man klājas, viņa par sevi stāstīja. Runājām par mīlestību, par to, kāda draudzība un attiecības ilgāk glabājas. Viņa noteikti arī ir tā sieviete, kas māca, ka ir lietas, kuras sievietei jāpiedod otram, par ko pārmest savam mīļotajam labāk nevajag. Tāpat viņa arī saka, ka labāk, lai viņš mīl, nevis tu viņu. Reti jau kad no diviem plusiem strāva veidojas, labāk plus ar mīnusu saiet kopā. Tad sēžu klusi un domāju, ka parasti jau tas cilvēks, kuram Tu esi viss, mani nepievelk, šķiet, kā tad es tur tā un kāpēc, ka gribas no dzīves kaut ko vairāk, kas to zina, ko dzīve dotu, ja izvēlētos to pirmo, it kā mazumiņu. Latviešu tautas pasaka par to māca, es līdz šim laikam tā neesmu rīkojusies, vismaz ne attiecībā uz vīriešiem :) ar draugiem ir citādāk, tur jau gadiem kopīgs laiks un piedzīvojumi, tā visa uzticība ar laiku izstrādājusies, prasme vienam otram par plecu būt, tas viss ar laiku sanācis, ne uzreiz tā.

Jau no vakardienas pēcpusdienas sapņoju par sulu, tādu biezu kādu dzēru pie Irmas - aprikožu persiku jau laikam. Zinu, ka ceļā paņemšu tieši tādu, varbūt pat pagūšu nodzerties to pirms Baikāla, te tomēr būtiski plānot labierīcību pieejamību.

[O, viņa nolikās pagulēt un atpūsties, šis mirklis ir jāizmanto!] Mums vēl gandrīz stundu jābrauc, visi lielie darbi izdarīti: zupas paēstas, veļa nodota, mute nomazgāta, vēl varētu pagūt zobus iztīrīt, bet tas nav tik obligāti, to var izdarīt arī stacijas tualetē. Mantas arī daudz maz sakrāmētas. Jūtu, ka grūti paliek rakstīt, ka ūdeni sāku liet - laikam jau arī man ir atņemtas saldākās miega stundas. Tā vien šķiet, ka iepriekšējā ceļa biedrene pierunājusi stipru krākšanu un drausmīgu klepu, jo arī mums naktī trāpījās tāds kaimiņš, kurš īsti neļāva mierīgi gulēt visu nakti. Bet man būs vēl piecas stundas autobusā :)