Augšbebri

Ierados ar reisavo (rīta autobuss - vienīgais autobuss, kas reizi dienā kursē uz pieturu, aizvien nemainīgi, īsi pirms astoņiem jābūt pieturā uz ceļa pie Kurzemes Ozolaines). No rīta agri ceļos, Taņa arī - it kā pat pasēdējām pirms ceļa, tēju arī iedzērām, bet telefonu šā vai tā aizmirsu :) Labi, ka tikai līdz blakus ciemam braucu, tad caur citiem labiem cilvēkiem pie tā tiku jau tās pašas dienas vakarā. Ilgi atcerēšos to gājienu līdz pieturai: mēness vēl tīri spilgts debesīs, sals vēl pieturās, sniegs gurkst un gribas kustēties, lai nenosaltu. Ciems vēl kluss, tikai vietām dzird gaili vistas modinām, vietām pret Austrumu pusi var redzēt, kurās mājās jau krāsns iekurināta, bet citādi - viss tikpat kā tumšs, tik pie skolas jau gaisma deg - skolotāja kurina krāsni, lai klase silta, Anniņai virtuvē ar gaismiņa pa šauro lodziņu spīd. Uzkalniņā vēl brīdi apstājos, mirkli ieklausījos tajā tumsas klusumā pirms dienas pirms devos tālāk. 

     Autobuss bija klāt patīkami laicīgi, nepaguvu nosalt. Līdz ar to arī laicīgi biju Augšbebros, pamodināju Olgu, kaut viņa jau tāpat drīz celās - govs jāslauc. Sergejs jau bija pie mammas, baroja lopus. Drīz vien visi sēdāmies pie brokastu galda, tikmēr arī gaismiņa ausa. Nāca laiks braukt zirgus apkopt - ja reiz jau esmu augšā, es līdzi. Jāapskata taču tas skaistums! 

     Citādi laiks Augšbebros rit piepildīti un jauki; jūtos jau daudz mierīgāk, esmu it kā iestrādājusies. Dodos sākumā pie Olgas Vokengūtes un Pētera, pēc tam atkal nedaudz mājās ar Olgu Benki, turpat vēl bērni: Maiga un Saša, kas abi vāji runā, bet saprot latviski - tas fascinē. Tas ir tika patīkami, kad jauns puisis no rīta sveicina latviski tālā Sibīrijā - šarms, kas ir tas ir! 

    Pirmās dienas vakarā vācamies pie skolotājas Ritas uz pastalu gatavošanu (par to atsevišķs ieraksts). Arī nākamajā dienā vēl pusi dienas nociemojos ar Ritu, viņa gan pagūst klubā jaunumus parādīt, gan apejam ap ciemu, tikpat organiski kā viss pārējais, arī ieejam uz tēju pie Nadjas Altinkovič – smaidīga, dzīvespriecīga un jautra sieviete. Pati gan no Taras, bet izgājusi pie vīra Oļega Altinkoviča (Kurzemes Ozolaines stāstā pieminu viņu vecākus Zelmu un Vili), tā ģimenes ligzdu vijuši Augšbebros, izaudzināti divi braši dēli, bet vecāki aizvien smaidīgi. 

1/03/2014

     Pirmais marts, vakarrīt, dzerot pēdējo tēju vēl pirms ceļa ar Olgu un Sergeju, runājām, ka viss - ziema  cauri, un lai arī astronomiskais pavasaris sākas tikai marta beigās, šī noteikti jau ir pirmā pavasara diena man - spīd saule, ir tik jauki, ka šķiet vēl varētu braukt un braukt tā, naktī arī esmu labi izgulējusies, mati vienīgi galīgi taukaini, bet vilcienā ceļojot tas ir pieļaujams. Un ir puse no mana brauciena - iekšēji jau gan šķiet, ka nupat jau gals, kas saistīts ar to, ka darba lielākā daļa jau padarīta, šorīt domājot par atlikušajām intervijām, dzīvesstāstu formu pat gribas mest pie malas, bet vairāk koncentrēties tieši diplomdarba tematam aktuālajiem jautājumiem.

     Pēdējās dienas Augšbebros pagāja ļoti brīvi - sajutos kā vietējā, ļaujot ciema dzīvei mani vadīt, bet vienlaicīgi arī mani uzdevumi tika pildīti, par pārsteigumu pat kādā mirklī Olga savus radu rakstus izvilka parādīt un man jau šķiet, ka tā gandrīz ir lielākā vērtība, vienīgi tas, ka tas viss man tagad šādās tādās bildēs ir, bet tie uzvārdi tur brīnišķīgi atspoguļojas un ir sadalīti. Žēl, ka baterijas visu laiku sēdās nost un jaunu vairs nebija, līdz ar to, visi viņas komentāri nebūs ierakstīti.

Šodien tik atceros, ka viņas onkulis esot stāstījis, ka Nēzduļķi bijuši vaļsirdīgi un bagāti mīlētāji, ka daudziem bijušas vairākas sievas vai vīri, šķīrušies un meklējuši jaunas puses. Kalniņu kokam atkal trūkstot šāda tāda informācija, jo ar vairākām māsīcām neuztur kontaktu - tā arī gadās, ka zina, ka kaut kādi radi ir, bet neko vairāk par to pateikt nevar. Jautājot par to, kas mudinājis šādus dzimtas kokus izveidot, atbild, ka tas esot interesējis un darbu sākot, pat nav manīts, kā laiks aizskrien. Tad vēl vīrabrālis Saša no Vācijas atvedis programmu, uz kuras tad tā ērti bijis veidot, un gatavs.

     Tā kā ratiņš turpat blakus un pēcpusdienu vienu es piesēdos šķeterēt, skolotāja ienākusi nosūtīt atskaiti un sāka runu par rokdarbiem - aizrunājāmies līdz stellēm. Viņas stāstā izskanēja atziņa, ka tā kā viņai bērnībā viss bijis tāds paštaisīts, pašausts un pašadīts, tad kādā mirklī tas viss ir apnicis un tiklīdz bijusi iespēja to nomainīt uz ko citu, jaunāku un citādāku, tā tas tika izdarīts. Bet šodien jau ir nedaudz žēl, ka tā - esot bijis pat adīts mētelis, par kuru šodien viņa atkal tieši priecātos, bet ir kā ir un kas ir. Olga minēja, ka kādreiz ciemā kādas 2 vai 3 stelles arī bijušas, Raibo un Mesingeriem laikam. Kad vaicāju, kad, atteica, ka sen, ka bērnībā atceras Mesingeriem tāda tumša istaba bijusi un tur galā stāvējušas, bet kur un kad pazudušas, kas to vairs zina - var jau būt, ka uz Taras muzeju atdotas, te jau visi zina teikt, ka braukuši un vākuši vecus priekšmetus un vēl ko, katrā ziņā šodien vairs nav.

     Pirms tam vēl biju klubā uz īsu mēģinājumu, kur sākumā sievas savācas, tad vajadzēja nākt bērniņiem, bet tie ko ta viens, ta otrs - tā arī nekāda mēģināšana neesot sanākusi. Oksanu un Innu tur satiku, Ļubu, vēl kādas sejas, kas pirms tam nebija redzētas. Sarunāju ar Oksanu, ka viņa vakarā atnāks ciemos, citādi necik nebija satika un parunāts. Tad nu viņa vakarā arī atnāca - es tikai dienā vēl līdz mājām pavadīju, viņa atrādīja savu jauno virtuvi. Prieks, ka viņai pamazām arī tā dzīve uz priekšu rit, Vova, vecākais dēls jau Tarā tehnikumā mācās, Miša tagad 9.klasē Martuševā un teicis, ka paliks uz 10. Klasi arī tur, bet mazais Vitālijs žiperīgi skrien un smaida sakniebtām lūpām, viņam tikai 2 gadi, bet brašs puisis, es jau padomāju, ka trīs.

     Kamēr Olga aizgāja govi slaukt, es ar Oksanu jau tēju dzert, tad viņai noprasīju, kad un cik bieži uz Latviju braukājusi, kad kokli iemācījusies - tas esot bijis nometnē, kas rīkota Augšbebros ar Latvijas meistariem, tad kas kokli, kas dziesmas mācījušies, tā reize bijusi vērtīga. Bijusi arī uz kādiem dziesmu un deju svētkiem ar Varavīksni, pirmajā braucienā uz Balticu arī piedalījusies. Kaut kad 90.gados izmantota arī iespēja divus mēnešus Latvijā pastrādāt, bet palikt nav palikusi, jo mājas tomēr te, ciemā. Te visa ģimene, vecāki un māsas. Oksanas pirmais vīrs bijis Cīrulis, tagad otrs - civilais vīrs - Koļa, Koljans Korbergu dēls. Viņš gan stipri jaunāks, mēdz arī iedzert, bet pēc jaunās virtuves un pirts var redzēt, ka saimniekot prot mājās.

    Vēlāk jau ar Olgu smējāmies, atceroties skolas laikus, dzīvi internātā Martuševā. Reiz saplēsta kleita pār sētu lecot un citas jau arī nav bijis līdzi, tad aizņēmusies no kāda, kam bijušas vairākas - kā tad tajos laikos vispār vairāk mainījušies, īpaši jau internetā. Pēc tam atkal runājām, ka toreiz jau visi kā fabrikā bijuši - ko veikalā atveda, tā arī vienādi staigājuši. Ar Ļubu Korberg abām bijušas sarkanas bikses, spilgtas, spilgtas - tā arī abas lepni staigājušas. Pieķeru sevi pie domas, ka es izvairos no vienādiem apģērbiem, ka man allaž vajadzējis ko izmainīt, lai ir citādāk. Smējāmies vēl par vakara ambrāžu - Sergejs par zirgiem un par vīriem vien, kurus nevarēja vakarā pa mājām izgaiņāt: aizdzen no pelorāma (dēļu zāģētava ar lentas zāģi), lai nesēž un nedzer, tie aiziet uz lielo garāžu - tad dzen prom no garāžas, tie aiziet uz Sergeja garāžu, ka ir tas āķis lūpā, tad neko vairs nevar padarīt. :)