7/03/2014 - Krasnojarska

     Neticami ātri esmu pieradusi pie vietējā laika un izteikti jūtu savu cīruļa dabu - ap pusnakti sāku žāvāties un, neskatoties uz to, ka dodos gulēt ne ātrāk kā vienos naktī, ap septiņiem jau mostos bez modinātāja. Sākumā Omskā bija pavisam citādāk un es pat pievienojos Kristīnes, latviešu valodas skolotājas, viedoklim, ka tik īsu laiku esot prom nemaz nav vērts sevi censties iedzīt vietējā ritmā, bet jau lauku ciemos tas viss paplēnēja, sajūta, ka tur izgulējos un tagad tas ir tikai normāli - būt vienā solī ar vietējiem. Noteikti ietekmē arī tas, ka te tomēr pilsētas ritms - Irina, pie kuras apmetos, guļ vēl mazāk kā es, kaut tikai ar dienas starpību līdzīgi kā mans tētis nupat atzīmēja savu 50 gadu jubileju. Pilsētā ir pavisam cits ritms kā laukos, un man viņš pagaidām patīk labāk - man patīk dinamika un dzīvīgums, iespējams, tas tāpēc, ka pati pieradusi būt visu laiku kustībā un ķermenis, smadzenes prasa arī fizisku aktivitāti, tad domas raisās raitāk.

     Šodien jau pirms pusdienām dodos tālāk uz Austrumiem - Irkutska un Baikāls - mana brauciena galamērķis, bet vēl esot Krasnojarskā, varu teikt, ka šī laikam bija pirmā vieta, kur man laiks pietrūka, kur ar katru dienu jutos arvien labāk, kur esmu tikusi pie intervijām tikai savam darbam, jau pilnīgi atmetot dzīvesstāstu lapas un nosacījumus, vairāk domājot par savām vajadzībām, ļaujoties zināmam plūdumam, atceroties Lielbārža padomus, rezultātā esmu ieguvusi vairāk kā biju gaidījusi. Vienlaicīgi vairākas ciemošanās reizes ievilkās un daudz kas būs palicis aiz kadra, arī bildēs šoreiz maz iemūžināju, bet tas tiešām tāpēc, ka atskatoties - man jau ir bagāts attēlu krājums, sapratu, ka varu izmantot arī to.

Tikai pāris dienas, bet šķiet, ka jau daudz vairāk - tik piepildīts tomēr šis laiks bijis, un pienākusi kārta doties tālāk. Hakanu un Taņu tikai tā arī satikt neizdevās, Dom kino arī neko nepaguvu noskatīties - kaut gribētos - izriet, ka šī būs bijusi viena no retajām vietām, kur laiks nedaudz pietrūcis... Ar Krasnojarsku tiešām izvērtās tā, ka ar katru nākamo dienu te iepatikās arvien vairāk, vienlaicīgi tieši te arī vislielākie pārsteigumi sagaidīja, īpaši ciemošanās pie Jūlijas.

     Tāpat arī žēl, ka netiku līdz dažām piepilsētas takām un centrālajai Časovņai - mazs tornītis ar kapelu, blakus stāv lielgabals, no kura katru dienu 12:00 izšauj, lai visa pilsēta zina, ka pusdienlaiks klāt. Laikam jau mieru dod arī tas, ka zinu, ka ziņas neklausos un nekas cits neliecina par nekārtībām Ukrainā - reizēm kāds aizrunājas par to, bet visvairāk to sajūtu tieši atverot facebook lapu, kur redzu, ka Eiropā un Latvijā vienkārši nav iespējams būt vienaldzīgam par to.

    Citādi no tikšanās reizēm par Krasnojarskas latviešiem paliek noteikts priekšstats - biedrība sarūk pamazām, tas notiek ne tikai tāpēc, ka cilvēki noveco un aiziet aizsaulē, bet arī savstarpējas nesaskaņas, citu kultūru iezīmju neapzināta pārņemšana traucē kopīgi izvirzīt mērķi un virzīties uz priekšu, var just, ka arvien vairāk asas, nepārdomātas rīcības sašķeļ cilvēkus, tāpat arī uzreiz var redzēt, ka trūkst autoritāra un harizmātiska vadītāja, kas diplomātiski varētu noturēt cilvēkus kopā un virzīt uz noteiktu mērķi. Šoreiz arī spilgtāk kā citas reizes sajūtu valstiskuma un esošā režīma klātbūtni cilvēku domāšanā, spriedumos, vistiešāk jau ciemojoties pie Borisa.

     Ģeniāls cilvēks, es esmu pateicīga, ka man dzīvē bijis lemts viņu satikt, gudrs ģeologs, pēta evenku laiku suņu sugu, no visas Krievijas brauc pie viņa pēc kucēniem, cilvēki pat gatavi gadiem gaidīt rindā. Pat to pāris stundu laikā, kamēr ciemojos pie viņa, bija vairāki zvani, pēc sarunas varēja noprast, ka arvien aktīvi sadarbojas gan ar medniekiem, gan ar ģeologiem, parādīja fragmentus no filmā, kādas uzņemtas tiek, bet, kad sāk runāt par ģeopolitiku un vēsturi, tad skaidrojumos Krievijas rīcība tiek atzīta par nežēlīgu, bet tiek arī attaisnota, pieskaroties Ukrainā notiekošajam, it kā kritiski, bet atbalstot Krieviju, protams, vērtē situāciju. It kā balstās uz saistošām teorijām, bet zinu, ka no Rietumu puses tas viss rādās citādāk - varbūt es esmu tik ļoti atkal pilna ar citu propagandu, ka nevaru pieņemt visu viņa teikto, diplomātiski šo to noklusēju - bet ciemošanās pie vīriem kā Boriss liek aizdomāties, cik stipri valstī esošā sistēma ietekmē sabiedrību. Tad tikai nopūšos un nodomāju, kas notiek ar Latviju - pēdējā laikā man ir sajūta, ka viss tiek ‘nozombēs’ , kad paskatos, kā domā nosacīti vidējais sabiedrības slānis, kas sevi it kā uzskata par inteliģentiem cilvēkiem (ar katru dienu man tas šķiet arvien smieklīgāk un naivāk, vienlaicīgi - valdošā sistēma ir laba, ja reiz rada cilvēkos tik nepatiesu un stabilu pārliecinātību par sevi un savas rīcības pareizību, kas pamatā balstīta uz materiālām vērtībām), vienlaicīgi arī plaisa starp plānu turīgo slāni un pārējiem - arvien nabagākiem aug... Var jau būt, ka nākamo gadu laikā, kas mainīsies uz labo pusi, es tiešām ceru, es turu īkšķus par gudru un saprātīgu, cilvēcisku sabiedrību.

Krasnojarskas pirmā mirkļa rezumē: katrs te ir citādāks, visvairāk mani pārsteidz un vienlaicīgi priecē, ka cilvēki dzīvo, ka ņem no dzīves to, ko vēlas, ka Elīdija arvien katru dienu peldas Jeņisejā, kas tā arī neaizsalst, jo lielais HES Divnogorskā neļauj.

Pa pāris dienām paguvu paciemoties pie Irmas Liber. Viņas lielākais lepnums ir viņas mazmeitas. Konstruktīvi un diplomātiski izrunājos arī ar Ausmu, bijušo biedrības vadītāju, satikāmies ar vairākiem Dzintara biedriem bibliotēkā, arī bibliotekāres vēl labi mani atcerējās, parunājāmies par dzīvi un visu citu. Patīkami.

     Valentīna mani šoreiz sagaidīja kā jauna meitene. Tagad citā dzīvoklī, bet turpina rosīties un darināt lelles tāpat kā agrāk, un tiešām priecīga un žirgta, gandrīz aiz priekiem mani pacēla - sabijos, man būtu jāceļ viņa, ne otrādāk. Ievārīja man kafiju un ielēja krūzītē no Rīgas - lūk, kā sagaida Sibīrijā! :)

     Noslēgumā liels paldies Irinai ar Alesju, kas mani uzņēma, izguldīja, sastādīja lielisku kompāniju, aizveda uz teātri, vienlaicīgi tikām izrunājušās arī par dažādām latviešu aktivitātēm. Paldies meitenēm!