Pastalas

       Tiklīdz jau biju pārliecināta, ka došos uz Sibīriju, sāku domāt, kādu papildus vērtību savam braucienam piešķirt, mēģinot to padarīt maksimāli raibu un produktīvu ne tikai man, bet arī tiem ļaudīm, pie kuriem braucu, apzinoties, ka ceļš tāls un sarežģīts, kas noteikti bija motivācija darīt/ piedzīvot vēl ko bez pamata uzdevumiem. Tā kā, pateicoties savai brīnišķīgajai tango draudzenei, rudens pusē biju apguvusi pastalu taisīšanas prasmes, un nebeidzu priecāties par procesa vienkāršību, piedāvāju kopā pagatavot pastalas ciemā - kas, manuprāt, bija ne tikai latviešu tradīciju saglabāšana un izkopšana, bet vienlaicīgi arī ļāva papildināt ciema kluba inventāru un jau esošos tautas tērpus. 

      Ilgi nedomāju (droši vien, ja būtu domājusi ilgāk, tik labi nebūtu izdevies), sāku sarunu ar ciema skolotāju - viņa atbalstīja. Tad tikai īsi pirms braukšanas sapirku ādas, vēl šo to (centos aprēķināt, aptuveni arī izdevās :)), un devos ceļā, īpaši nemaz necenšoties precizēt laiku un vietu - tikai skopi informēju skolotāju, ka būšu un pastalas varēsim mācīties - nupat jau vāji atceros to neziņu un precīza plāna sastādīšanas atlikšanai līdz pēdējam brīdim... jo kāda jēga? Tur tāpat visam sava kārtība - tā arī iznāca, ka sāku ar Kurzemes Ozolaines apciemošanu, ierados Augšbebros tieši tajā dienā, kad rajonā bija kluba teātra kolektīvu skate - tā nu pa dienu mierīgi ciemojos pie mājāspalicējiem, bet jau vakarā savācāmies uz nodarbību. Sākumā nedaudz samulsu, kā nu būs, kad sapratu, ka nāks pieaugušas sievietes (dalībnieces bija: Olga Benke, Aksana Cīrule, Gaļina Labecka, Olga Korberga, Lidija Kalniņa, Nadežda Altinkoviča, Jūlija Leja, Rita Jaurēna) - nez kāpēc, ādas pērkot, biju rēķinājusies ar bērnu un pusaudžu kāju izmēriem :), bet galu galā visiem materiāla pietika. Sava komforta labad biju izvēlējusies salīdzinoši plānas, toties krāsainas ādas. Nodarbības laikā sapratu, ka tas nemaz tik slikti nebija, jo ar mīkstu ādu tomēr vieglāk strādāt, un tā, kā uz visām mums bija tikai pāris šķēres un viens papīra nazis, tad ādas mīkstums tikai palīdzēja. Brīdināju arī, ka āda plāna, bet būtiskākais amata prasme, un kādu reizi tautās uzvilkt jau varēs, bet, kad būs cauras, tad zinās, kas jādara ar vecām ādas jakām vai somām :)

  Tā kā nodarbība par īsu, lai visu padarītu ( un tiešām - visas taču pirmo reizi pastalas taisīja), turklāt tēja ar vēl jāpadzer un kāds vārds brīvāk jāparunā, citādi stundas aizritējušas mērot, zīmejot, skaitot un griežot... tad nobeigšanu atstājām nākamajai reizei. Ar skolotāju sarunāju tikties vēlreiz, lai parādītu, kā jānobeidz, bet ar čaklāko pastalu taisītāju mājās vēl pieķērāmies - dubults neplīst - arī viņa nākamajā nodarbībā varēs palīdzēt pārējām!

  Beigās vēl pirms gulētiešanas jau var pielaikot un apsiet pastalas: Redz, cik skaisti, tieši pie tautas tērpa būs! Noslēgumā tikai varu uzteikt rokdarbnieces: neskatoties uz vēsumu, skopo darbarīku daudzumu, improvizētiem lineāliem, dāmas jau pirmajā nodarbībā tika galā ar uzdevumu!