Kurzemes Ozolaine

22/02/2014

     Ierodamies jau pašā vakarpusē, līdz ar tumsiņu. Pirmā pieturas vieta pie Zelmas, vēlāk vēl savācamies pie Jasko ģimenes - sākas 23.februāra svētki. Visiem arī sarūpētas lielākas un mazākas dāvaniņas, nekas nav īpaši saiņots, bet par visiem vīriešiem ir piedomāts un kas īpašs sarūpēts. Tādi kā mazi Ziemassvētki, kur dāvanas saņem tikai sitprā dzimuma pārstāvji, bet dāmas par to īpaši nebēdā, jo visi taču zina - cik labi apsveiksi vīriešus šodien, tik daudz vari gaidīt pretī jau pēc pāris nedēļām - 8.martā. 

     23.februāri sāku gan ar tēju Taņas mājās, kur nakšņoju, bet taisnā ceļā uzreiz arī devos pie Anniņas, ceļa vēl satiku Olgu Šeļuhinu, pāris vārdus ar viņu pārmiju, kādu suni un devos vien tālāk. Sals pieturās, sajūtot, kā jaka piepūšas, lai noturētu mani siltumā un degunā sitās sals, smaidīt vien gribas. Šodien gribu aiziet līdz otram ciema galam - gribētos pa dienas vidu, kad saulīte jau ir tik jauka, bet iešu no rīta - kas to zina, kā diena izvērtīsies, bet parīt jau jābrauc uz Augšbebriem.

     Pie Anniņas iegāju sētā pa viņu izmīto taciņu, kuru var atpazīt pēc sniegā saspraustiem zariem, viņiem vairs nav vajadzības un spēka katru reizi rakt. Iepretim skolotāja mājā, Zelmai Altinkovič nedaudz ir izrakta, bet to jau vairāk bērni, kad atbrauc un saved produktus, tā, ka Zelma kā bumbiņa vien dzīvojot - veļoties jau krietni, kamēr Anniņu apskaujot var just, ka nekas lieks nav uzkrāts - viņa arī negribot un, ja vajagot, varot arī sevi ierobežot. Nosmaidu un nodomāju, cik stingra gan šī vecmāmiņa ir. Pagalmā pamanījusi, ka virtuves durvis atvērtas gāju turp, pavēru, bet tur Valdis. Viņš gan saprata, ka ciemiņš atnācis, bet nepazina, aizveda uz istabu tur jau Anniņa bija priekšā - vēl rīta krāšņu kurināšanas aplis nebija nobeigts, tā apsēdāmies istabā pie galda, sākām runāt un ik palaikam tikai paskatījās, vai jau nevar aizvērt šīberi ciet. Sākumā gan Anniņa piesardzīgi pret diktofonu izturējās, bija lietas, kuras stāstīja tikai tad, kad izslēdzu to, es arī viņu klausīju, ierakstīju tikai tik, cik viņa ļāva. Grūtāk jau paliek vien tajā mirklī, kad stāstam pa vidu sāk iepīties kādi traģiskāki notikumi kā vectēva nāve (neatceros, vai to izstāstīja pie diktofona vai nē, bet pat man šermuļi skrēja pār kauliem, klausoties, kā viņu vedot austriešu kalpus atpakaļ uz Taru bija uzbrukuši vai sarkanie vai baltie, es jau tagad nezinu, bet viņam bija galvā ar cirvi dots, un izšķelts caurums līdz pat smadzenēm. Jābrīnās, ka pēc tā vispār cilvēks vēl nāk pie samaņas - tā viņš bija nodzīvojis mājās vēl kādu nedēļu. Toreiz, atbraucis mājās, pareizāk jau laikam būtu - zirgs viņu pārvedis (tikai nav skaidrs, kāpēc vestais austrietis tomēr ticis savainots, bet aizvests uz slimnīcu), pēc tam, kad sieva nav varējusi ar asinīm piekaltušo cepuri noņemt, pats norāvis un tikai teicis: ja šīs sāpes pārcietīšot, tad nevienam šajā pasaulē vairs sāpju nebūs. Pats norāvis to cepuri un nedēļu vēl pie samaņas nogulējis mājās, tad Eglītis vai kāds jau tur paziņa un teicis, ka austrietis jau vietā, kur vairs nekādas sāpes nav jācieš, tajā naktī sapratis, ka pēc sava austrieša pakaļ jābrauc nebūs, pats sācis murgot un devies uz labākiem laukiem.

    Jau daudz citādāks stāsts izvērsās, kad runājām par ģimeni, par vīra atrašanu un to lēmumu, kad nu ir jāprecas, ka tiešām vajag - redz, es atbraukusi, visiem maniem brūtgāniem jau sievas vai draudzenes, bērni pieteikušies ir, es kā allaž smaidīga un viena :) Anniņa tikai mēdz noteikt, ka nekāda laime jau tajā ģimenē neesot, kas mani izbrīna, jo lai arī viņai tikai viens bērns, abi ar vīru tik kārtīgi dzīvojuši visu mūžu tā arī. Tad tik Anniņa sāka stāstīt, kā tā sapazīšanās un saiešana bijusi. Altinkoviču mājas bijušas iepretim ar viņu būdiņu aptuveni tur, kur tagad Andreja Altinkoviča māja. Vīrieši bijuši paņemti karā, ciemā tik kāds vājš vectētiņš un pa retam kāds vīrieša cilvēks bijis. Mammai Madei bijusi šujmašīna, viņa šuvusi abiem brāļiem: Vilim, Valdim ko jau vajadzējis, savukārt šie līdzējuši pie visādiem darbiem. Aizgājusi armijā vēl abi rakstījuši vēstules Annai, atnākuši - abi sēž ciemos un pļāpā, bet ko ta ar laiku Vilis vairāk nostāk palicis, tā Valdis ar Annu palikuši kopā. Vilis atkal par sievu apņēma Zelmu, mājas bija iepretim. Vilis bijis lielāks muzikants, bet viņam arī mūžs bija īsāks. Zelmas ģimene bijusi nedaudz turīgāka tur tēvs ir bijis mājās, un kad jau kolhoza darbos gājuši, tad viņiem vienmēr arī visi darbarīki bijuši izpravīti (sataisīti) un labi, ne kā Anniņai -  atceras neasu izkapti, trulu cirvi, ka taisni strādāt bijis grūti.

    Kad vaicāju par mīlestību, tad atceras reizi, kad gulējusi slimnīcā Vasīsos (Васисы), kur toreiz bijis rajona centrs, ārstēta dzeltenā kaite. Toreiz jau bijis tā, ka neko neesot varējis ņemt līdzi, arī pat ne savu apģērbu, ne kādu rokdarbu, ko darīt tur guļot, bet no apģērba pat apakšbiksītes esot bijis jāatstāj skapītī, kamēr guļ slimnīcā. Tur bijis kāds zēns, krievu puika turpat no Vasīsiem, sākuši ko runāties. Laikam jau vienā palātā nav bijuši, jo runājušies caur logu pārsvarā. Reiz viņš piedāvājis no bibliotēkas atnest kādu grāmatu, prasījis kādu, Anniņa atbildējusi, ka derēšot jebkura, tikai ne par karu. Tad nu viņa ieraudzījusi, kāds viņš bijis savās drēbēs - tīri mulsums un bēdas, jo viņam bijušas glaunas drēbes, tātad no labas un bagātas ģimenes, viņš arī desmitajā klasē jau mācījies, bet Anniņa nobeigusi Kurzemes - Ozolaines septiņas klases, tālāk mācīties naudas nav bijis par ko, tā viņa jau aizgājusi darbā fermā pirmāk (sākumā) lopus ganījusi. Tad nu viņa sākusi attālināties un tikai domājusi, kaut nu viņu pirmo izrakstītu, lai viņš neredz kāda viņa lahmataja (izspūrusi, vienkārša), prastās drēbēs. Vēlāk vēl viņš atrakstījis vēstuli, bet viņa jau vairs neesot atbildējusi - tas neesot bijis viņas. Iepatikties iepatikās, bet kur un ko viņa tādā ģimenē, nav varējusi iedomāties, kā viņa vecāki to pieņemtu.

   Par grūto ģimenes dzīvi runājot, izstāstīja arī stāstu par to, kā dzemdējusi, ka toreiz jau nekādi ultrasonogrāfi, nekas nav bijis, ne svērta, ne mērīta. Pirmo reizi uz slimnīcu braukusi jau dzemdēt, arī tad tikai Valdis, septiņi gadi vecāks kā pati Anna, tikai pamanījis, ka jau naktī sieva nav gulējusi, tad no rīta ar kartupeļus ar nav varējusi lāga parakt, pati uz sevi gandrīz dusmīga, ka neko nevar padarīt, tik teicis, lai taisoties uz slimnīcu. Tad arī otrās dienas vakarā piedzimis, bet smagi esot gājis, ilgi mazulis līdis laukā, liels bijis Anniņa pati tomēr diezgan smalka. Ārste jauna, pašai pirmās dzemdības bijušas, nabas saiti tik pārrāvusi un iebāzusi atpakaļ, to, kas brīvs bijis, izņēmusi, kas ne - tas palicis iekšā. Anniņa pamatīgi noplūdusi, tikai pēc desmit dienām mājās vāja palaista, arī tad neko nav varējusi izdarīt un vēlāk atkal uz slimnīcu vesta, tad ir blakus mājas vecmāmiņa pat teikusi: „Ko tad mironi no mājām ved prom?” Bet nav bijis lemts! Ar to visu viņas dēls mātes pienu vispār nav dabūjis un vajadzēja vairākus gadus, lai viņa atgūtu spēkus, kaut, kas tad deva mājās sēdēt, gāja un strādāja jau tāpat vien, tā arī dēls vecāsmātes paspārnē vairāk izauga.

 

     Vakarpusē biju pie Zelmas, tikpat ka līdz ar tumsu tik atnācu, arī tas tik pateicoties tam, ka tik ilgi gaišs - te ir fantastiski saulainas un garas dienas; vēlāk sākas, bet ir garas, pēc sešiem tik izgāju, salu jau atkal degunā varēja just, kaut saule uz rietu vēl tikai. 

24/02/2014   

   Redz, šodien dzīvoju jau kā 25.02., ar domām nedaudz kavējos tēta dzimšanas dienā, bet tikai vakarā attopos, ka šodien taču 24.02. Kaut kā dīvaina te tomēr tā laika izjūta. Šodien nākot mājās no Zelmas, pie sevis domāju, kā tas sanāca, ka tikai vienu reizi, kaut arī visu dienu pie Anniņas biju, pie Zelmas atkal īsākiem brīžiem, bet ieskrēju trīs reizes - tas nupat šķiet jau gandrīz nepieklājīgi daudz. Jāatzīst, ka tās mājas arī tomēr šķiet vis vis vis savējās - tiešām ar mierīgu sirdi, bez mazākajiem pārmetumiem tur dodos, zinu, ka varu nākt un iet, kad sanāk. Citur jau līdzīgi, tomēr te tiešām man vienkārši ir sajūta, kā mājās.

   No rīta devos uz viņu ciema pusi. Nevienu ceļā bez pāris suņiem nesatiku. Viss arī tīri klusi. Pelorāmā tikai pāris vīrus strādājam redzēju. Saule jau pamazām iesildīja dienu, bija arī krietni siltāks kā vakar, izvilku arī fotoaparātu, atpakaļceļā pāris bildes izdevās sataisīt, satiku Priedi Volodju - pļāpājām, vēl domāju, ka varētu nobildēt, bet neizvilku tajā mirklī fotoaparātu. Kaut kā īsti laikam manī nav tāda pētnieka gara :) no otras puses aizvien jūtu tādu kā vēlmi nedaudz aizsargāt šos ļaudis un izvairīties no mazākā iemesla aizvainot vai ko lieku par šiem ļaudīm pateikt.

     Pēc šodienas sarunām ar Almu Štaļ un vēl Zelmu Suminu šķiet, ka jau ir savākts gana daudz informācijas, lai savdabīgu apkopojumu par šo ciemu varētu izveidot. Es nezinu, ko par to teiks fonda dāmas, bet man iekšēji tik daudz kas no viņu dotā šķiet muļķīgs. Tas, ka A. Lielbārdis teica, ka sibīrieši negrib pārāk daudz stāstīt, to var saprast, bet man tā nešķiet, tikai viņi stāsta pa savam, viņi stāsta un kā vēl, tikai tas nenozīmē, ka gribēs atbildēt tieši uz tavas formas jautājumiem. Paldies A. Lielbārdim, jo viņa teiktais par ļaušanu izteikties man kaut kā ļāva vairāk atvērties uz tādiem stāstiem, pie kādiem šodien būšu tikusi. Atliek vien turēt īkšķus, ka ar tehniku viss būs kārtībā un varēšu visu saklausīt.

Alma

     Ne reizi nav bijusi Latvijā, viņai brālis kara laikā nonāca Latvijā un krita tur, tur arī paglabāts. Uz Latviju kādi radi arī savā laikā aizbrauca (līdzīgi kā citās reizēs caur Altaju vai Kazahstānu). Kamēr vēl tantes bija dzīvas sazinājās, bet pēc tam ar viņu bērniem jau vairs ne. Tomēr valoda no bērna kājas saglabājusies, pozitīvs, spītīgs gars, ļaudīs allaž smaidīga un jautra, raudāšanu jau atstājot mājām, pašai savā stūrī vienatnē. Stipra šī sieviete, bet tik trausla arī, tomēr nebeidzu klusībā brīnīties par to, cik tīra, skaista viņa ir arī šodien savā vecumā.

     Par mīlestību aizrunājāmies, viņa gan neko neminēja, ka kāds cits būtu interesējis daudz, allaž bēgušas tik mājā ātrāk pēc dejām, bet šis allaž tomēr pakaļ un reizēm jau bijis priekšā. Tā arī, kad atnācis no armijas, salikusies kopā, dzīvojuši viņas mājiņā un lēnām cēluši blakus šo jauno.

Pēc tam pie Zelmas. Šoreiz ne tikai ar stāstiem, bet arī ar dziesmām.