Omska

16/02/2014

    Tā arī vēl nav izdevies tikt pie interneta ar šo datoru, kaut ko viņš nesaprot, bet tas, ka šādus jokus viņš man spēlēja jau arī Maskavas lidostā liek domāt, ka kaut kas ar iestatījumiem nav pareizi - kā salabot, tik tālu šovakar noteikti netikšu.

18/02/2014

    Ar prieku sejā pirms desmitiem atgriezos mājās - viss veiksmīgi, nupat arī intervijas jau saglabātas abās iespējamās vietās. Rītdiena pēc šodienas šķiet neapskaužami viegla, paredzēta tikai viena saruna, kas zina, varbūt būs vēl arī kāda cita, bet vakara noslēgumā būs kino. Pagaidām gandrīz pārsteidzoši šķiet, cik piepildītas šīs dienas paskrien vēja spārniem, un gandrīz neticami, ka vakarā secini, ka ir jau arī izdarīts - vēl neaptveru, cik intensīva daudzējādā ziņā ir šāda ekspedīcija, un laikam jau tā šo braucienu varu saukt - pētījuma materiālu veikšana.

     Šodien bija vairākas intervijas. Dienu sāku, kad Kristīne mani modināja. Lai arī nekad nav lielas problēmas pamosties, no rītiem pagaidām guļu labi, pat pārsteidzoši tas nedaudz var šķist, jo parasti ceļos agrāk - bet šī kā reiz noteikti ir laika joslu atšķirība, pie kuras organisms vēl pieradis tikai nosacīti. Šis ir arī pirmais vakars, kad pēc Latvijas laika 21:00 sāku justies nogurusi.

    10:00 tikāmies ar Raju un viņas vīru Viktoru - viņi mūs abus sagaidīja pieturā, lai aizvestu uz klosteri - kādu gabalu ārpus pilsētas. Sākotnējais stāsts diezgan traģisks: pēc reliģijas noliegšanas 1931.gadā klosteris iznīcināts un tā vietā ierīkota nometne, kur nav bijusi neviena ēka ar jumtu - tikai sēta apkārt... Klostera teritorija stiepjas gar Irtišas krastu, kur pēc tam, kad mirušo ieslodzīto kaulu jau bija tik daudz, ka cūkas bija saēdušas miesas, kaulus palaida pa upi - neviens netika apraksts vai apglabāts.

Pēc tam devos ciemos pie Jāņa Minceviča, kur pāris stundas sarunās aizritēja.

    Tad Valentīna mani aši paņēma no Jāņa, lai vestu pie māsas Olgas Karlovnas, tā kā abām māsām vēsture viena, tikāmies trijatā. Sarunā reizēm piedalījās arī vīrs. Laiks tiešām lidoja vēja spārniem, pavisam drīz jau attapāmies, ka bija jādodas tālāk pie Andra, kas tikpat kā tik vien kā pāri ielai dzīvo. Andra māja mani īpaši aizrāva, tas šķiet brīnišķīgi - dzīvot koka mājiņā Omskas centrā. 

Jo viedāks un lielāks, jo vienkāršāks cilvēks.

Un mēs visi esam tikai cilvēki.

    Bet pēc šodienas sarunām ir vēl pāris lietas piezīmējamas. Braucot mājās ar Valentīnu Ozoliņu, viņa vēl par sevi stāstīja, kas izpalika ierakstītajā sarunā.

    Reiz viesojusies Jūrmalā pie draugiem, un tie viņu aicinājuši braukt un strādāt Latvijā, būtu varējusi strādāt VEF rūpnīcā, jo tur arī māsīcai bijis darbs, bet Vaļa kaut kā tomēr nav piekritusi. Kad vaicāju, kāpēc, atbildēja, ka aizdomājusies, ka vecāki te, māsa ar ģimeni, brālis... Varbūt, ja būtu ātrāk, tad jā, bet ka jau toreiz nepiekrita, tad nu vairs neko. Tāpat bijusi arī reize, kad vecāki domājuši par braukšanu atpakaļ uz Latviju, kad jau viens brālis Andrejs ar ģimeni pārbraucis. Tēvs gribējis braukt, bet mamma nav gribējusi, tā nav aizbraukuši. Lai arī tikai nieka piezīmes savā laikā izteiktas, bet tās pauž zināmu attieksmi pret Latviju, pārbraukšanu uz dzimteni. Kādi iemesli bijuši prātā tajā laikā, lai atteiktos, var tikai minēt, bet neraugoties uz šejieniešu drosmīgumu, reizēm var redzēt zināmu piesardzību arī. Šovakar šķiet, ka tas pierāda to, ka bez drosmes klāt bijušas bailes. Var jau būt, ka tām vienai ar otru roku rokā arī jāiet.

   Kad Valentīna mani no Jāņa paņēma (vispār visu dienu biju no rokas rokā - paldies par tādām rūpēm, nemaz neliedzos, ne tikai tāpēc, ka zinu, ka viņu uzstājība un organiska vajadzība vienkārši pieprasa būt laipniem un rūpīgiem, bet arī tāpēc, ka zinu, ka tā tiešām jūtos droši un pati sev aiztaupu veselu kaudzi ar potenciāliem uztraukumiem, kuriem jau tā nevajadzīgi mēdzu pieķerties), viena no pirmajām frāzēm, ko no viņas dzirdēju bija par to, ka zvanījusi uz Augšbebriem, un, ka mani tur atceras, paguvuši salīdzināt arī ar otru skolotāju, noteikuši, ka es tāda jestrāka un ašāka bijusi, ka Baiba bijusi mierīgāka un nosvērtāka.

:) Omskā jau pavadītas divas pilnas dienas - brīnišķīgas dienas, jāparūpējas, lai arī tālāk tās virzītos veiksmīgi. 

19/02/2014

    Vakardienas vakarā pavadījām vairākas stundas ar Kristīni vienkārši pļāpājot. Šī noteikti ir viena no tām reizēm, kad var teikt, ka puse nakts vienkārši aizlidoja un kaut kur pazuda. It kā gribējās sakārtot papīrus, it kā vēl nez ko sadarīt. Lai arī šejienieši pārsteidzoši viesmīlīgi uzņem un paraksta arī lapas, vienu variantu atstāju viņiem, tieši pati jūtos nedaudz apmulsusi ar tām. Bet tas viss jau arī noteikti vairāk tāda pašas piesardzība, līdzīgi kā ar fotografēšanu, kad jūtos, ka tādējādi pārkāpju zināmu privāto teritoriju.

     Bet nupat jau sakārtoju jautājumu, kur nakšņošu nākamajā pieturas punktā. Tas ir labi - dot ziņu cilvēkiem. Tas vispār ir labi, arī braukt ciemos. Un ļoti patīkami, ka var dzirdēt un saprast ierakstīto - vēl viens nemiers var kļūt par mieru. Šādas transformācijas daudz nozīmē.

Atgriežoties pie vakardienas sarunām, gribu atzīmēt, cik ātri šie diasporas stāsti parāda saistību ar katra mūsu individuālo dzīvi, specifiku. Ātri sanāk parādīt savas vājās puses, identificēt to iemeslus, vismaz tos, kas ir prātā. Tiek turpināta sava psihoanalīze, kas reizēm varbūt kaut nedaudz pārvēršas arī tādā kā grupas nodarbībā (ja pieņem, ka divi jau ir grupa).

    Nevedās man šorīt rakstīšana, vispār pagaidām nav sajūta, ka vestos rakstīšana. Tas šķiet gandrīz dīvaini - parasti man tik daudz gribas rakstīt un izstāstīt. Varbūt jāmēģina kādam nosūtīt vēstuli - tas palīdzēs atvērt un pavērt kādu domu, kādu stiebru, ap kuru vīties. Es zinu, ka Vaira noteikti gaida ar nepacietību.

20/02/2014

    Salīdzinoši brīva diena. Tikai viena saruna, kas izvēršas jauka, pirms tam eksursija ķieģeļu muzejā - pirmo reizi pilsētas vēsturi iepazinu caur ķieģeļu ražošanas attīstību - oriģināli. Tad tikšanās ar Ausmu - cienīga dāma! 

  Bet vakarā vēl mirklis teātrī: Ostrovksa "Mežs" - nu varu salīdzināt ar Krasnojarskas sniegumu pirms pāris gadiem, šis noteikti bija daudz mūsdienīgāks. 

21/02/2014

   Esmu laimīga, ka esmu drīz tikšu ciemā, beidzot. Autoostas (dzelzceļa stacijas nedaudz mazāk) Krievijā lielajās pilsētās noteikti nav manas laimīgās vietas. Atceroties pēdējos Omskas mirkļus, gribēju atzīmēt sarunu ar Raju, kamēr plunčājāmies siltajā baseinā, kas atgādināja sirreālismu un Ezīti miglā, kaut kur vēl aizkavējusies apsnigusi eglīte, visādas cepurītes tik iznira no ūdens. Runājām par bitēm - Raja stāstīja, kā ārstējas bez zālēm - ar bitēm. Sākusi, kad vairākus gadus atpakaļ tā izcēlusi tēvu no gultas. Tad arī pati sev sākusi likt pie sāpīgajām vietām. Noķerot biti sērkociņu kastītē, tad ņem ar pinceti un liek pie vietas, kas sāpīga: ap ceļiem, pie pleciem, uz muguras, kur netiek klāt, vīrs liek - tā viņi viens otram palīdz. Sākumā likusi tikai vienu biti dienā, tad pamazām līdz četrām tikusi, vairāk arī nevajagot. Pēc baseina patīkami nogurušas devāmies pie viņas uz mājām, pirms došanās pilsētas virzienā, padzert tēju un 100 gr., ko mēs pēc tam vēl prasīšot :)

Rajas uzlējumu recepte nedaudz atšķiras no ierastās nastoikas (uzlējuma): viņa skopojas ar cukuru - uz litrīgo burku, kur jau viss pilns ar ogām, tikai divas vai trīs karotes cukura un tīru šņabi pa virsu - tikām pagaršot gan upenes, gan ķiršus - abām abi varianti ļoti garšoja - es sev upenes kā zāles noteikti gribētu.

Labi paēdušas, jo kas to zina, kad nākamreiz ēdīsim :) aizstaigājām līdz centram - diena tik saulaina un bija arī brīvs brīdis, ka neatteikties no pastaigas. Kad jau vēsturisko centru izstaigājām, Andris zvanīja par pasi - laimīgi paguvām arī pēc tās aizbraukt vēl pirms teātra.

Pat vakarā alus krogā sēžot un no jauna sev atgādinot, kā tas ir, kad smēķē telpās, jutos pateicīga par kārtējo dienu, kas man dota.

Ceturtdienas rīts jau sākās ļoti agri, ļoti, it īpaši pēc n- tajiem aliem un pāris stundām miega. Piezvanījusi, lai pabrīdinātu, ka nāku, turpat vien gandrīz blakus kāpņutelpā gāju pie Ludmilas Ivanovas (viņai arī vīrs Nikolajs Ivanovs) - kā pats teic, īsts krievu uzvārds, tikai šorīt ieraugu līdzību ar Jaunjelgavas Ivanovu ģimenes uzvārdu. Lai vai kā - Ļuda noteikti bija salīdzinoši uztraukusies, varbūt tas arī tāpēc, ka agri cēlušies, viņai vēl uz darbu pēc tam, vakarā galva sāpējusi, bet šodien nevar atrast mātes fotogrāfijas, kuras gribēja parādīt. Mierinu, ka stāsts jau būtiskākais, un viņa arī sāka stāstīt - ļoti svinīgi un svarīgi, pārdomājot, vai kas netiek aizmirsts, stāvot kājās. Kad vīrs atnesa pienu no veikala, pārcēlāmies uz virtuvi, stāstot paralēli sāka taisīt pankūkas - pirmo reizi redzēju tādu jauku mīklas jaucēju, kamēr mēs virtuvē pļāpājām, vīrs istabā sāka kokles nedaudz skandināt, šorīt uz darbu gāja nedaudz vēlāk, tā teikt - paciemojās vēl ar latviešu meiteni.

Sākumā kautrējas no diktofona, beigās, kad jau izslēdzu to stāstīja par epizodi no 3x3 nometnes, kā pēc sava latviskā uzvārda centusies sazināties ar kādu nometnes dalībnieku, kurš no Austrālijas bija atbraucis. Ļudai Austrālijā arī ir radi, bet šis laikam jau nebija tas, jo, pat ar Vaļas kā tulka starpniecību, viņš nav gribējis ar viņu sazināties.

    Vispār jau šī sajūta, ka kādā mirklī Latvijas vai latviešu radi citur nav gribējuši ar šiem latviešiem sazināties vijās caur visiem stāstiem - laikmeta, politiskā režīma konjuktūras pirksts. Laikam jau cilvēki pāris desmitu gadu laikā ideoloģijas varā tik ļoti savu iekšējo pasauli mainījuši/ pārkonstruējuši, ka vairs nemaz nerod kopīgu valodu ar saviem radiem - šodien gan jau ir citādāk - it kā esam atvērti komunikācijai, bet kādai un kā tā izvēršas? Ar šo arī Omska ir galā, laiks doties tālāk.

     Omskā ierakstīju četrus dzīvesstāstus, kas ne pārāk gari, bet cik tad arī var gribēt, lai cilvēki izstāsta svešiniekam - viņi protams mīļi saka, ka mēs jau visi savējie un tā arī izturas, bet tik skaidri šoreiz jau redzēju, ka tomēr esam dažādi. Vai arī es tik ļoti jau atradusi. Par laimi gan nav grūti, pārsteidzoši viegli šīs sarunas tika organizētas un uzņemta tiku atvērtām rokām - tagad tikai nelikt vilties par to visu.