Tara

22/02/2014

    No sirds izjutu Krievijas plašumus, kad veselu dienu vajadzēja, lai no Omskas tiktu līdz Tarai - kamēr visi transporti, pa starpām vēl kāda neliela gaidīšana (tajos mirkļos jau gaidu mirkli, kad būšu atpakaļ un viss būs tuvu :)) kaut citādā ziņā noteikti nav par ko sūdzēties -  viss pārsteidzoši virzās uz priekšu. Visās mājās bez lielajiem TV, datoriem, fotoaparātiem ir arī planšetes, pat Tarā (ciemā droši vien nebūs - tur jau īsti nav arī interneta, kam planšetes).

    Jau dienu ciemojos Tarā pie savas draudzenes Tamāras ģimenes - viņa ir jaunākā atvase Zelmas Ukstiņas ģimenē (no Kurzemes Ozolaines), rīt brauksim uz ciemu. Šajā ģimenē viņu meitai pirmajā gadā atstāju mīksto lācīti, ko biju paņēmusi līdzi, viņai aizvien tas te ir - it kā nieks, bet kaut kādā mērā daudz. Es jau biju piemirsusi par to, bet te tas ir palicis atmiņā. Satiku viņus ciemā, tagad viņi ir uzcēluši māju Tarā, nomainījuši labāku auto, meitai jau 12 gadi - prieks redzēt, ka dzīve iet uz priekšu. Iepriekš atceros, kā vīrs teica, ka uz Omsku nebrauks, tagad jau vairākas reizes ir bijuši - sajūta, ka te arī pieaugušo domāšana un attieksme citādāk attīstās kā Latvijā, vismaz salīdzinoši ar maniem vecākiem noteikti. Manējie ir daudz sīvāki un tradicionālāki. 

     Šorīt jau atkal nogulēts līdz desmitiem - saule jau debesīs, ārā šorīt vēss - 30, izejot pirmajā mirklī jau auksti nav, tik vien kā elpa aizraujas nedaudz. Ilgāk paliekot, noteikti varētu just, ka sals kož degunā.

   Saša ir tas agrais putns, kas pieceļas un tiešām vienkāršā klusumā visu sadara. Un ne čīkst, ne pīkst par to, ka viņa dāmas ilgi guļ. Brīnišķīgs vīrs! Arī no vahtas (tā vietējie dēvē darbu ziemeļos, kur parasti dodas uz mēnesi, pēc tam mēnesi dzīvojas mājās; vairumam lauku reģionu iedzīvotāju tā ir ienesīgākā darba vieta) ar puķēm brauc.

    Vakardienas stundas pie datora ar Tamāru atspoguļoja, kā šodien tiek strādāts pie dzimtas un ciema vēstures. Viņa iedeva vairākas skenētas bildes ar veco Kurļankas (Kurzemes Ozolaines) skolu, mammu u.tml., par to, kas kurā ir, noteikti būs viņai vēl jāpārprasa, bet šobrīd arī to jau noteikti varētu uzskatīt par pilnīgu dienas darba devu. Bijām arī galerijā, redzējām Žeņas darbu - viņa braša meitene aug. Tamāra nerunā latviski, nedaudz saprot, bet viņa ir tā, kas savāc bildes, interesanti, ka tieši sociālie tīkli palīdz to izdarīt. Odnoklasniku lapa par Kurzemes Ozolaini ir piesaistījusi daudzus ciema bijušos cilvēkus, viņi paši sev ir saskenējuši un tīklā ievietojuši bildes, kuras šodien varu izmantot gan es, gan citi, un ja vien sazinās arī krievu valodā, tad ātri var tikt arī pie paskaidrojumiem. Par šo vietni runāju arī ar Svetlanu Štaļ, tiekoties Omskā, viņa atzīmēja, ka lapas administratore pat savu reizi palabojot vai papildinot komentārus arī kādām viņas pievienotām bildēm.

   Ir tieši nedēļa, kā esmu Krievijā. Kā man veicas ar interviju vākšanu? Pati kā pētniece esmu nedaudz bailīga. Būt piesardzīgam ir tikai cilvēciski, turklāt pat manis pazīšana vienmēr nav tā efektīvākā atslēga. Reizēm šķiet, ka lielāka piesardzība tieši no tiem cilvēkiem, kas reti brauc uz Latviju, kas nesazinās ar latviešiem bieži, turklāt ir jau piedzīvojuši konfliktus.

     Cenšos savu bailīgumu pārvarēt un doties uz priekšu - atgādinu, ka man ir tikai šīs pāris dienas, kad būt pie šiem cilvēkiem, vienlaicīgi tā ir visnotaļ jauna pieredze, ka ierodos pie sveša cilvēka un pēkšņi gribu, lai viņš man savu biogrāfiju izstāsta. Tā būs bijusi tīrā laime, ka pirmais cilvēks, ar ko sarunājos Omskā bija Raja, mākslinieciskā vadītāja, kura ir izteikta autoritāte, uz ko norādīja arī lielākā daļa biedrības aktīvo biedru.Viņai radās labs priekšstats, viņa šo labo auru arī nodeva pārējiem, un cilvēki gandrīz paši pieteicās. Es arī atļāvos uzvesties ļoti konsekventi - ja svētdien sarunājām, visiem nemaz nepārzvanīju, ja nekas nemainījās, atstāju, kā bija.

Tara ir tāds neliels starpposms, atelpas brīdis, bet drīz jau dodamies uz laukiem - klāt sestdiena, jāved studentes mājup uz Kurzemes Ozolaini.