18/04/12

72.diena

Ieskenējusi vienu rakstu, izlasījusi arī citus, pēc nedēļas atkal dodos pie Borisa Berga (tas viņa tēva Jāņa uzvārds, kuram bija arī brālis Kārlis – latvieši, tēvs apcietināts 1938.g., kas Borisam vēl nebija pat gads, nošauts cietumā, miršanas apliecībā minēts, ka gājis bojā gripas saslimšanas dēļ 1938.g.)

Ar Borisu runāties ir ļoti interesanti, tajā pat laikā nogurdinoši un sarežģīti, pēc tam tā vien gribas galvu izvēdināt, kāpēc centos turēt diktafonu tuvumā, tomēr ne visu tajā saglabāju – uz virtuvi līdzi neņēmu. Kamēr nav aizmirsies, viņa evenku laiku sauc Urga – cilpa, ar kuru ķer zirgus (saimnieka dots vārds).

Boriss šodien mani cienāja ar ‘stragaņinu’, kas bija gatavota no čirkas (kā tas skan latviski īsti nemāku teikt, bet vispār tā bija baltā zivs; te iedala – sarkanās (lašveidīgās) un baltās). Šis gardums it kā saglabājās no iepriekšējās reizes. Boriss ļāva man sekot līdzi mērcītes sagatavošanai (sastāvdaļas: kečups, nedaudz majonēzes, ābolu etiķis, sāls un pipari), tad parādīja, kā zivi griezt, lai būtu ērtāk, nevajagot to pārsaldēt. Šāds zivs ēšanas paņēmiens esot ļoti izplatīts starp ziemeļu tautām un medniekiem. Ļoti daudz runājām par medībām, medību suņiem. Boriss ir nošāvis septiņus lāčus (man tas šķiet daudz), bet viņam mājās nav neviena izbāzeņa, ne ragu vai kādas citas trofejas, ar kuru varētu lielīties. Kad vaicāju par sajūtām, fotogrāfijām no tām reizēm, viņš atbild, ka medī līdzīgi ziemeļu tautām, gaļai, pārtikai, turklāt noteiktā daudzumā nevis, lai lielītos. Vēl piebilst par ziemeļu mazo tautu medību rituāliem, kur viņi drīzāk pat noliedz savu medījumu, noveļot atbildību uz garu, kurš viņiem ir atnesis pārtiku. Boriss gan atzīst, ka mūsdienās arvien vairāk mednieku starpā var sastapt tādus cilvēkus, kas medī zināma azarta, vaļasprieka, sava Es realizēšanas, pašapmierināšanās dēļ.

Notiesājam zivi ar mērci un maizi, iedzeram tēju, ielejam vēl pa tasei un uz pāris stundām pazūdam viņa būcenī, kur laikam ir tieksme lidot nemanot. Virtuvē atgriežamies, kad sieva ir pagatavojusi pusdienas: uz galda trīs nelielas salātu bļodiņas, kur visinteresantākie izrādās zaļā rutka un ābolu salāti, šķīvjos liek kartupeļus ar vistas gaļas mērci, kurā pat dzērvenes ir, bet pēc tam (sieva gan saka, lai neēdot- viņai negaršojot) kartupeļi tiek pasniegti ar lāču gaļas mērci!!! Es varbūt esmu veģetāriete, bet šī mednieka virtuvē to līdzi neņemu. Un tiešām garšīgi, gaļa tumša, bet mīksta. Svarīgi gan arī to ilgi uz nelielas uguns gatavot, citādi tā varot sanākt sīksta un negaršīga. Kad taujāju par receptēm, Boriss atbild, ka tas tomēr atkarīgs no pavāra, nekādi stingrie nosacījumi neesot – der viss. Boriss tikai nosaka, ka gatavojot medījumu gaļu, kad gribot tā garšīgi paēst, pie viena ļaujot arī atpūsties sievai J. Pēc šīm pusdienām pārņēma vēlme kādreiz pašai mēģināt medījumu pagatavot. Ai, un vispār jau ir forši tā pusdienot, un tad arī gribas gatavot. Par pārējo gan laikam citu reizi... nogurums tomēr jau mācas pa visām malām, un pat kafija nelīdz.

 P.S. Arī Boriss pamanās man pavaicāt, vai es nerakstot?! Nesaka, ka noteikti vajag, bet izstāsta līdzību no paša pieredzes, kur par savām spējām slēpošanas sacensībās uzzinājis tikai tad, kad startējis. Mēģināt esot vērts jebkurā gadījumā. 


Zemāk ievietoju dažas Borisa arhīva fotogrāfijas, kurām kādu dienu pievienošu arī mūsu sarunas atstāstu.

Boriss pie vienas no 3 izbuskam (būdiņām) taiga, kur dodas gan pec medījumiem, gan citām meža veltēm vai vienkārši atpūsties no pilsētas.

Boriss studentu gados.

Borisa tevs Jānis latviešu strēlnieku sastāva (pa vidu).

Borisa vecāki 1937.gadā, māte jau ir gaidībās. Tēvs latvietis, mamma krievu tautības, satikās Krievijā.