Turpinu Lieldienu olu kaušanās raundu.
Šodien sakāvos ar Ilmu Veltu un ar papu Alekseju. Lieldienās taču jāēd olas! To
arī cenšos darīt J
Kad aiznesu Ilmai 3 olas, viņa uzreiz
man vaicāja, kāpēc tieši 3. Es viegli atmetu, ka latviešiem jau tā pieņemts, ka
trīs lietas, labas lietas, kaut pēc tam aizrunājāmies un atcerējāmies par
teicienu: kur divi jau ir, trešais lieks. Sibīrijas pusē gan vairāk cenšas dot
pāri, lai arī cilvēkam vienmēr būtu pāris un saticība – man patīk šī doma.
Tiesa, tas gan neattiecoties uz puķu dāvināšanu.
Citādi Otrās Lieldienas būs palidojušas.
Lai arī pasakaini saulains, pavēss šodien, tas tomēr nemazina ilgas pēc pastaigām
un dzīvošanās pa āru, kas tā īsti neizdodas. Šodien vispār jūtos maz
kustējusies, jo pusi dienas pavadīju autobusos, šķērsojot pilsētu no viena gala
līdz otram. Bet ir arī savas bagātības – Ilma bija pabeigusi savu zīmējumu un
izstāstīja man stāstu un pasaku. Tagad tikai jāmēģina to visu salikt tā, lai
pēc kaut kā izklausās. J
79.diena
Laikam jau nobeidzu olu kaušanās raundu
pie Nellijas ar Ausmu. J kārtējā diena pagājusi, vakars, līdz ar to arī
nogurums, pienācis ātrāk kā tika gaidīts, bet ir labi – ir patiess prieks par
šodien piedzīvoto. Otrā ciemošanās reize pie Nellijas, iedvesmoja gan ar viņas
tīro latviešu valodu, gan ar spilgt skarkanīgi oranžo matu krāsu, kas ideāli
kontrstēja ar zaļgano kokvilnas kleitiņu. Reizēm šķiet, ka vasara jau nupat klāt,
tikai paskatoties uz kalnu sniegotajām gravām un plikajiem koku zariem,
atceries, ka vēl jāpagaida kāds mirklis līdz tai. Nellijai jau ir 81 gads, viņa
tāda maza, sīksta sieviņa, izbijis mediķis, kas kā šodien uzzināju,
iepazīstinot radinieku nākamās paaudzes, aizsākusi dzimtā ārstu dinastiju.
Māsas Lillijas dēls tiešām izskatīgs ķirurgs, ar tikpat izskatīgu dēlu, kurš top par ķirurgu, kamēr mana vecuma meita ar jau praktizējas ķirurģijā, tikai atšķirībā no tēva, kurš vispār pārsvarā strādā dažādās misijās un ekspedīcijās (šobrīd viņa darba vieta ir Magadāna, tiešām ziemeļi, tur reti ir virs nulles), meita ‘noenkurojusies’ Krasnodarā, kur ir silts gandrīz cauru gadu. Cik nopratu krietnu laiku ģimene nodzīvojusi Ļeņingradā… un jau pēc pāris minūtēm no sarunas ar tēvu, sajūt pilnīgu brīvības sajūtu, pārliecību par savām spējām, skaidrību par mērķiem un iedrošinājumu. Kad pēc ciemošanās, džentulmeņi mani aizveda līdz bibliotēkai, šķita, ka šis ir bijis viens no iemesliem, kāpēc pavadīt kādu laika posmu Sibīrijas metropole – plašums, dažādās nacionalitātes, vēsturiskie, ekonomiskie un vēl nez kādu citu jomu apstākļu savijums, dod to bezbailību, neatkarību, iedrošinājumu – uz mirkli priecājos, ka esmu te, cerot, ka to būšu aizguvusi no viņiem, kas uz mirkli šķiet krietns pretstats Latvijas vecāku tipam, kas pieradis pie savas mājiņas, nespēj iedomāties par dzīvi citur, zināmā mērā viešot šaubas un līdz ar to noteikti nepalīdzot celt pašapziņu arī nākamajām paaudzēm. Tomēr arvien skaudrāk pasaule rosina un, iespējams, ne velti, migrāciju, dažādu nacionalitāšu krustošanos. Vēlāk vēl mirkli par to aizdomājos, pārrunāju ar draugu, un atzīmēju nākamo punktu: ja Eiropā šobrīd ir moderni runāt par multikulturālismu (un savā ziņā tas kaut daļēji arī tiek realizēts), tad Krievijas Federācijā multikulturālisms nepastāv, pastāv raibs etniskais sastāvs un tāds pagrīdes multikulturālisms, bet ne oficiāls, valsts atbalstīts. Tomēr savā ziņā šķiet, ka Krievija patiesībā ļoti iegūst un nodrošina zināmu vienotību pilsoņu starpā tieši raibā etniskā sastāva dēļ. Šodien biju uz nelielu lekciju par dzimtas koka sastādīšanu, kas tika organizēta vācu kultūras nedēļas ietvaros, un tur vairākas reizes izskanēja frāze: tauta bez mājām (Vācijā vairs īsti nejūtamies piederīgi, arī Krievija nav mūsu valsts, tad kur?). un, ja nomaina Vāciju prêt Latviju un vāciešus prêt latviešiem, vai jebkuru citu te sastopamo nacionalitāti, minētā frāze der visiem! Sibīrijas vēsturiskie notikumi: gan labprātīga izceļošana un taigas plašumiem, gan revolūcijas, kara laika bēgļu beidzot ar Staļina laika deportācijām, ir par cilvēku ne tik daudz par nacionalitāti – cilvēks. Un arī šodien Krasnojarskas ielu sabiedrība ir tik raiba un dažāda, ka galu galā atduries prêt CILVĒKU.
Māsas Lillijas dēls tiešām izskatīgs ķirurgs, ar tikpat izskatīgu dēlu, kurš top par ķirurgu, kamēr mana vecuma meita ar jau praktizējas ķirurģijā, tikai atšķirībā no tēva, kurš vispār pārsvarā strādā dažādās misijās un ekspedīcijās (šobrīd viņa darba vieta ir Magadāna, tiešām ziemeļi, tur reti ir virs nulles), meita ‘noenkurojusies’ Krasnodarā, kur ir silts gandrīz cauru gadu. Cik nopratu krietnu laiku ģimene nodzīvojusi Ļeņingradā… un jau pēc pāris minūtēm no sarunas ar tēvu, sajūt pilnīgu brīvības sajūtu, pārliecību par savām spējām, skaidrību par mērķiem un iedrošinājumu. Kad pēc ciemošanās, džentulmeņi mani aizveda līdz bibliotēkai, šķita, ka šis ir bijis viens no iemesliem, kāpēc pavadīt kādu laika posmu Sibīrijas metropole – plašums, dažādās nacionalitātes, vēsturiskie, ekonomiskie un vēl nez kādu citu jomu apstākļu savijums, dod to bezbailību, neatkarību, iedrošinājumu – uz mirkli priecājos, ka esmu te, cerot, ka to būšu aizguvusi no viņiem, kas uz mirkli šķiet krietns pretstats Latvijas vecāku tipam, kas pieradis pie savas mājiņas, nespēj iedomāties par dzīvi citur, zināmā mērā viešot šaubas un līdz ar to noteikti nepalīdzot celt pašapziņu arī nākamajām paaudzēm. Tomēr arvien skaudrāk pasaule rosina un, iespējams, ne velti, migrāciju, dažādu nacionalitāšu krustošanos. Vēlāk vēl mirkli par to aizdomājos, pārrunāju ar draugu, un atzīmēju nākamo punktu: ja Eiropā šobrīd ir moderni runāt par multikulturālismu (un savā ziņā tas kaut daļēji arī tiek realizēts), tad Krievijas Federācijā multikulturālisms nepastāv, pastāv raibs etniskais sastāvs un tāds pagrīdes multikulturālisms, bet ne oficiāls, valsts atbalstīts. Tomēr savā ziņā šķiet, ka Krievija patiesībā ļoti iegūst un nodrošina zināmu vienotību pilsoņu starpā tieši raibā etniskā sastāva dēļ. Šodien biju uz nelielu lekciju par dzimtas koka sastādīšanu, kas tika organizēta vācu kultūras nedēļas ietvaros, un tur vairākas reizes izskanēja frāze: tauta bez mājām (Vācijā vairs īsti nejūtamies piederīgi, arī Krievija nav mūsu valsts, tad kur?). un, ja nomaina Vāciju prêt Latviju un vāciešus prêt latviešiem, vai jebkuru citu te sastopamo nacionalitāti, minētā frāze der visiem! Sibīrijas vēsturiskie notikumi: gan labprātīga izceļošana un taigas plašumiem, gan revolūcijas, kara laika bēgļu beidzot ar Staļina laika deportācijām, ir par cilvēku ne tik daudz par nacionalitāti – cilvēks. Un arī šodien Krasnojarskas ielu sabiedrība ir tik raiba un dažāda, ka galu galā atduries prêt CILVĒKU.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru