22/04/12

69., 68.diena

Nedēļas nogale izvērsās citādāk kā bija plānots, bet tas jau vairs nevienu nepārsteidz. 1.mākoņi virs pilsētas pulcējas un nedod saulei vaļu jau vairākas dienas, kas arī dod mieru uz mežu došanās plānam skatīties, kā zied silpurenes. 2. Nazaravas festivāla biļetes bija izpārdotas, kamdēļ mierīgi kopā ar Ausmu, Irinu

un vēl pāris latviešiem varēju doties uz igauņu autonomijas 20 gadu jubileju, kas izvērsās par tiešām interesantu un saistošu pasākumu, kā rezultātā man ir kontakti un it kā labas, draudzīgas attiecības ar vēl vienu administrācijas onkuli (telefonā lika saglabāt kā ‘ģaģa Valoģa’, kā arī izdarīju J), 50% latviešu ģimenes ar uzvārdu Migla kontakats Karatūzovā, kas ir vieta netālu no Lejas Bulānas, uz kuru plāno pārvest latviešu bijušo baznīcu no Lejas Bulānas un atrestautrēt, kā arī Minusinskas luterāņu mācītāja vizītkarte... pie viņa iepriekšējā latviešu valodas skolotāja esot nakšņojusi vairākas reizes (šo faktu lieku aiz auss, tā kā arī es gatavojos doties aptuveni nedēļu garās brīvdienās uz to pusi). Oficiālajā daļā paspīd Tartu folklorists, kas mani pārsteidz ar savu mūsdienīgo ārieni un vecumu, tikai nedaudz vecāks par mani! Neoficiālajā daļā, lēnām malkojot Vana Tallin, kas šoreiz vests no pašas Igaunijas, jo atšķirībaā no Melnā Balzāma, to Krasnojarskā nopirkt nevar...aizpļāpājos arī ar Andreasu – tā koleģiāli un profesionāli, kas beidzas ar draudzīgu apskaušanos, saņemu no viņa dāvanā grāmatu „Sibīrijas setu dziesmas” 3 valodās + kontaktus (ja nu iegriežos Tartu). Setus varētu dēvēt par igauņu ‘latgaļiem’ atšķirība tikai tā, ka igauņi un seti viens otru nespēj saprast, kamēr latviešu un latgaļu valodas tomēr ir krietni līdzīgākas.

Bet sestdiena sākās un beidzās ar pavisam ko citu. No rīta, apiedami kvartālam apkārt lieku reizi, tad gaidīdami pie mistiskām durvīm, kas izrādījās nepareizās it kā nokavējām, bet laicīgi paguvām uz deju (West Coast Swing) un angļu valodas nodarbību. Ne man, ne Mauri, ne Hakanam nebija deju apavi – mēs vispār īsti nezinājām, kur dodamies!? Tad nu tualetē cītīgi notīrījām kurpes un pievienojāmies grupai, kur bija tīri jauka iepazīšanās daļa, pāris uzdevumi agļu vārdu apgūšanai un tad sākās deju daļa, kas bija īsa, bet izrādās tai var dabūt turpinājumu katru sestdienas vakaru vienā no centrālajiem bāriem – iegriezos pārbaudīt – viss kārtībā, nākamajās brīvdienās droši vien būšu tur. Pie reizes ar organizatori sarunāju otrdien doties uz vietu, kur dejo Argentīnas tango – pagaidām jau šķiet pārāk skaisti, lai būtu patiesi, redzēs otrdien!

Kāpēc nepaliku uz dejām – iepriekšējā vakarā bija dzimšanas diena Lisai, kas jau pēc pāris dienām dosies prom, jo viņai ir diezgan nopietna alerģija pret vietējo gaisu, īpaši jau pret putekļiem un viņas āda izskatās līdzīgi manējai + pamatīgs dzelzs trūkums organismā. Tā nu devāmies uz kafejnīcu papļāpāt, iedzert alu – principā, diezgan tipiska periodiska savākšanās internacionālā barā, pamainām vietu, pamazām sāk mainīties arī sarunu temati  - sapņojam par tikšanos kaut kur kaut kad, jo prombraukšanas datumi sāk mīt uz papēžiem. Es pati ar diezgan savlaicīgi dodos mājup, jo jāsagatavojas vēl Ačinskai, kā arī liekas naudas kabatā nav  - aizvien gaidu savu karti.

Svētdienas agro celšanos krietni patīkamāku padara gaišais rīts. Ceļā līdz autoostai var skatītites, kā saule lec un pēc tam labi izgulēties līdz pašai Ačinskai, kur galā nedaudz riebīgs sniegs, bet ja sagaida silti cilvēki, tad jau nav tik traki. Josifs siltas brokastu pankūkas sagatavojis, kakao ar, pabrokastojam un uz baznīcas namiņu – tur pāris cilvēki jau ir, pāris atnāk vēlāk. Šoreiz bija jauna seja – Jānis, kurš kādreiz Rumbulā dzīvojis, bet nu jau 10 gadus kā Sibīrijā, bet mēli kaut kā lauza latviski. Samainījāmies kontaktiem. Ar priekšsēdētāju vienojāmies par nākamo atbraukšanas reizi, kā arī iespējamu pāris dienu pavadīšanu ciemā, bērniem mācot dejas un stāstot par tradīcijām – no vienas puses jau man doma dikti patīk, ka beidzot varētu tikt pie kādiem bērneļiem, kam ko iemācīt J. Savukārt, citi šo tikšanos uztvēra kā pēdējo, tā nu obligāti vajadzēja arī tēju iedzert, ko turpinājām pēc tam arī vēl pie Josifa. Izveda mani nelielā ekskursijā pa Ačinskas dažiem mikrorajoniem, Olga parādīja dēla dzīvokļa remontu, pēc tam no sirds vairākas stundas nopļāpājām, paēdām, padziedājām. Šoreiz bijām krietni kuplākā kompānijā kā citas reizes, kāpē nevarēja parunāt par atsevišķiem jautājumiem, toties bija iespēja dzirdēt, kā Valentīna savu reizi uz ciemu braukusi. Šajā reizē vairāk arī no pašiem latgaļiem dzirdēju izskanam tādu kā  gandarījumu no pašu, no ciema puses, ka ir izrāvušies no ciema, lai kādu darbu kurš tur strādātu, ka nav nodzērušies, kas tomēr ir tik ļoti raksturīgi un pat bīstami tuvu ciema iedzīvotājam. Zinu, ka gribēju pierakstīt vairākus atstāstus no Vaļas un Olgas stāstītā.

1.     Vaļa atceras, kā Pūpolsvētdienā skraidījusi pa skolu un pērusi ar pūpolzariņiem, kas tad pateicis, ka Josifs vairs neesot, ka viņš jau uz ļodčikiem mācoties, biju lepna, nodomājot, ka pazīstot viņu taču.

2.     Kad jau bijis vīrs un mazais bērniņš ar urālu braukuši ciemos uz ciemu. Līdzi paņemtas daudz mazas šņabja pudelītes cienastam, kas ciemā tajā laikā bijis retums. Iebraukuši vienās mājās, padzēruši tēju, parunājušies, braukuši tālāk uz nākamo sētu pie krustmātes, tad pie bijušās skolotājas. Ciemā tomēr skolotājs ir tas gaismas nesējs, un būtu tāds droši vien arī šodien, ja vēl būtu bērni un skola. Tomēr atkalredzēšanās bijusi patīkam visiem, par krievu vīram, kurš no latgaļu valodas neko īsti nav sapratis. Iebraujuši ciemos arī pie Olgas tēva, kurš bijis skolotājs, agrākais sābris. Un šodien ir patīkamas atmiņas par kādreizējo ciemošanos, dziedāšanu visas nakts garumā, kad apsēžas pie galda cilvēki, kas ikdienā nesatiekas, bet viņus vieno bērnība un ciems, kas izrādās nav maz.

 Tad jau cīši skatām pulksteni skriešiem uz autobusu – ražena un laba svētdiena. Pa ceļam Valentīna vēl man pāris latgaļu dziesmas padzied, es mēģinu ar viņu, bet ne pārāk sanāk – nodomāju, ka vajadzētu tomēr biežāk tās dziedāt, lai zinātu. Ai, pēdējas dienās jau īpaši gribas daudz, bet, kā to visu uzspēt!