15/04/12

75. - 74. diena

Lai arī vietām mežā vēl ir kāds sniega vai ledus pleķis, kalnu jau klāj silpureņu pumpuri (varbūt izrādīsies, ka anemones, bet dikti pūkainas lapiņas un ziedi ar vairāk uz silpureņu pusi pagaidām izskatījās).  Pēcpusdienā devos uz teātri, „Šie brīvie taureņi”. Man patika saturs, man patika vienkāršība, kas kārtējo reizi izrādījās ģeniāla, mūzika, kas aizkustināja dvēseli, un mīļākais aktieris, šoreiz attēloja aklu jaunieti – it kā nožēlojama loma, bet sanāca.

Pēc tam devos ciemos pie Ilmas Veltas. Zinādama, ka viņa nemīl saldumus, cienastā paņēmu sieru un Rīgas šprotes, kuras tagad stāv manā ledusskapī. Nākamreiz neko neņemšu, viņa tāpat iedod visu līdzi un vēl ko pieliek klāt – īsta vecmāmiņa. Vakaru pavadījām šķirstot latviešu dziesmu grāmatu un izdziedot zināmās dziesmas, skatoties zīmējumus, kartiņas un grāmatiņas. Katru reizi, kas ciemojos pie Ilmas, prasu viņai kādu pasaku par zīmējumiem, viņa tagad jau uzraksta (latviski) un tad ar lupu lasa, bet es ierakstu diktofonā. Ir jau 3 pasakas un viens stāsts par viņu pašu. Un man jau dikti gribas vēl viņas stāstus, bet viņa visu laiku man pretī, ka viņai jau galva vairs nestrādājot, un ir jau arī grūti ko zīmēt un sacerēt pasakas 87 gadu vecumā, bet es viņu moku, jo man nez kāpēc šķiet, ka arī es saviem bērniem gribētu rādīt zīmējumu un atskaņot īsu pasaku, kuru stāsta zīmējuma autore tālā, tālā Krasnojarskā. Profesionālais idiotisms, varbūt, jā, bet domāju, ka tā ir viena no lietām, ar var bērnā veidot holistisku skatījumu, neierobežojot vienas valsts rāmjos, turklāt, jāapzinās tomēr, ka Latvija ir ļoti maza, kas ir jauki un unikāli, bet ar to aprobežojoties, cilvēks zaudē. Man šķiet, ka ir svarīgi spēt izkāpt no Latvijas robežām, un tas ir iespējams arī uzturoties Latvijā.

Otrā problēma, kas nedaudz kavē Ilmas pasaku stāstīšanu (nosacīta), ir viņas mātišķā vēlme un spīts, mudināt mani rakstīt pasakas. Ilma un Vaira saka, ka man ir jāraksta, kaut ko es arī rakstu, cenšoties tikt pāri zināmiem kompleksiem par to, ka, ja nevaru izstāstīt  ko tiešām būtisku un nozīmīgu, tad nav vērts, kāpēc ilgi meklēju, bet, ja atrodu, tad uzrakstu, un to ņem pretī. Pagaidām liela kļūda, ko pieļauju – nepārlasu rakstīto, vienkāršs slinkums un nevēlēšanās iedziļināties sižetā, plānojumā, kāpēc, atvainojiet, kas lasa blogu, tur noteikti ir ne mazums kļūdas. Rakstīšana tomēr arī ir tāds kārtīgs darbiņš, nav nekāda brīvā laika pavadīšana. Un nav reizes, kad Ilma man nedotu ‘instrumentus’, nerosinātu to darīt. Gribas teikt: „Vot, spīts! Nu kā nesaprot, ka man taču viņas ne savas pasakas vajag!?” tajā pat laikā labprāt ļaujos šādai veca cilvēka gādībai, kaut kur kompensētava ģimenes siltumu, kas te man tālu. Šodien pieķēru sevi mirklī, kad necentos attālināties, bet sajust un atcerēties, kā viņa man plecu glaudīja.

Tā kā paliku nakšņot pie viņas, tad visu vakaru varējām mierīgi pļāpāt par visu ko, kopā pirms gulētiešanas tēvreizi skaitījām. Viņa arvien skaita tēvreizi latviski, pārējo krieviski, bet tēvreizi krieviski nemaz nezinot. Tad kādā mirklī izstāstīja, ka tas bērzs, kas aug aiz loga, ir vests no Latvijas kopā ar ozolu 26 gadus atpakaļ.

Ozols izturēja tikai pāris gadus, bet bērzs izauklēts, aug tik tālāk. Tad kādā mirklī viņa man teica, ka man būšot divi vīri, kas droši vien ir smieklīga māņticība, bet par to gan esmu pārliecinājusies, ka Sibīrijas vecmāmiņu vārdi nav nekādi joki. Tas tāpēc, ka divas grumbas uz pieres esot, turklāt vēl vienādi garas J un tad es iekšēji pasmējos, ka no liktens jau tāpat neizbēgt, un palika tā smieklīgi viegli paskatīties uz citām dzīves ainām, kuras varbūt iepriekš esmu centusies tiesāt vai kritizēt. Dzimtas ģenētiskā informācija tomēr ir būtiska, par to runājām arī ar Borisu gandrīz nedēļu atpakaļ. Vēlāk viņa man tik meitenīgi pavaicāja, kur tad esot mans draugs, it kā nemaz nepastāvētu varianta, ka man tāda vispār nav J,  aizrunājāmies par mīlestību, par vīriem, par to, ka dzīve noliek izvēles priekšā, kam vismaz agrāk, nebija nekādas saistības ar mīlestību, laulība un ģimene varbūt tiešām vairāk ir valsts un cilvēka sabiedrības zināms pamats, kāpēc ne mazāk svarīga institūcija. Bet par bērniem Ilma tikai viegli nosaka: „Kas to zina, varbūt nebūs nemaz!” viņa to pasaka tik viegli, tik pašaizliedzīgi pieņemot dzīvi tādu, kāda tā ir, turklāt vēl apgalvojot, ka vislaimīgākā viņa ir tagad, kaut atzīst, ka pēc dzimtenes vairāk vai mazāk, bet katru dienu ilgoties sanāk, no tā neesot iespējams izbēgt. Gala secinājumi par dzīvesvietas un savas ligzdas pīšanas vietas izvēli ir tādi, kur mīlestība, kur veidosi ģimeni, tur arī būs tavas mājas. Šķiet gana taisnīgi un patiesi. Tad nu es saku, ka mani gaida Latvijā. Vairāk droši vien tāpēc, ka pati tā vēlos, bet tā kā domām liels spēks – mani gaida Latvijā! J

Pāris bildes no šīm dienām :