24/04/12

67. Jurģu, Juru diena.

Pirmdiena kā ierasts sākas ar nelielu neizgulēšanos, pirmās darba dienas stresu, ko visvairāk izjutu, dodoties pie Ilmas, sākumā jau pati sajaucot pieturas, tad iekļūstot pamatīgā sastrēgumā pār tiltu.

Citādi šī diena lika aizdomāties, cik un kā zinu par vēsturi. Laikam jau jaunajai paaudzei ir vieglāk, jo par vēsturi uzzinām tikai no grāmatām, bet tajā pat laikā – vai tas nav viens no iemesliem tās vardarbībai un agresivitātei. Pusdienojot ar Ilmu, 9.maija tuvošanās dēļ aizrunājāmies par bijušo. Pirmo reizi pāris minūšu laikā no jaukas pēcpusdienas ar garšīgu dārzeņu zupu, kas tik ļoti patīkami atsauc atmiņā vienkāršas bērnības dienas laukos, nonāc pie īstām asarām, sirdi žņaudzoša pārdzīvojuma. Es saprotu, ka nesaprotu, ka varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties līdzi un teikt kādus mierinājuma vārdus, bet mana dzīve ir bijusi citādāka, esmu pasargāta no skolas draudzenes vecāku sadedzināšanas sinagogā līdzās citiem ebrejiem, kuru kliedzienus varēja dzirdēt pāri Jēkabpils klajumiem, es nekad nezināšu, kā ir kopā ar draudzeni gadīt govis veselu mēnesi katru dienu raudāt, jo saproti, ka līdz ar govju ganīšanas reizi nošaus arī viņu, tikai tāpēc, ka viņa ir ebrejiete. Skatoties filmas par karu, piemēram, Ronalda Kalniņa „Akmens un šķembas” man acu priekšā nepazibēs aina, kā vācieši vai krievi ienāca mājās un saņēma ciet māti vai tēvu, pateica, ka ir jādodas līdzi, iekaustīja kādu vai izārdīja mantas. Es skatos filmu, cenšos saprast ar kādiem vēsturiskiem notikumiem tā saistīta, cenšos atcerēties un iedomāties, bet man līdzās, tāpat kā visem citiem, arvien līdzās ir cilvēki, kuriem tas viss vēl ir tik ļoti dzīvs. Cieņa, pacietība, sapratne, iejūtība, skarbums... viss kopā, bet vienu saprotu – es nedrīkstu sūdzēties, man ir jāmācās pateikties!