27/04/12

Visas nedēļas, ne tik dienas nevar būt vienādas. Šī nedēļa reizēm skaudri atgādina un kārdina ar Eiropas kultūru un baudām. Šovakar, šķiet, sapratu, kāpēc krievi tik ļoti novērtēja un smalki izšķir Eiropas kultūru īpatnības – viņiem tas ir unikāls un tāls, tā nekad nav ikdienas sastāvdaļa, katrā ziņā, ne smirdīgs siers un Parīzes gaiss. Var jau būt, ka tā nav ikdiena arī Latvijas pilsonim, tomēr attālums un kultūras atšķirības jau ir krietni mazākas. No vienas puses Latvija ir neapskaužamā vietā un pozīcijā: mums ir iespēja iepazīt gan Eiropu, gan Austrumus, tajā pat laikā arī saprotot viņus. Nezinu, cik ļoti no tā iegūstam vai izmantojam to, lai iegūtu, bet iespēja ir, vismaz man tā šķiet. Kamer es so un to, pavasaris patikami parsteidza sodien.

Šī nedēļa pagājusi bez ievērības cienīgām tikšanās reizēm ar cienījamiem biedrības locekļiem, pat no Ilmas nav jaunas pasakas, bet ir zīmējumi, kuriem būs pasakas. Nevar gribēt vienmēr vienādu tempu, turklāt nekas jau nepaliek tukšs – šo nedēļu uztveru kā tādu gatavošanās, atslēgšanās nedēļu, kad ierastie darbi rit uz priekšu bez izmaiņām (nekas daudz jau arī tur nevar mainīties), bet pārējais laiks aizpildās ar vēstulēm, caur kurām rodas ierosmes nākamajiem darbiem, izkristalizējas veidi un uzdevmi. Šī nedēļa iedevusi jaunu kultūras daļiņu: filma „Pop (Priest)”, kuru noteikti iesaku noskatīties – arī Rīgas kadri skaisti tajā, kaut Krievijas produkts, milonga, un svinga deju vakars rīt – man pat jau ir kurpes, kuras palīdzēja sagādāt kāda latviete J. Tango tomēr aizskar zināmas stīgas, uz kurām nespēlē latviskums un šņabis ar ikriem, bet drīzāk tāda uzdrīkstēšanās un ļaušanās, atbrīvošanās – šobrīd man tas vistiešāk saistās ar uzdrošināšanos (laikam jau instinktīvi meklēju nodarbes, kurās cenšos atbrīvoties no zināmas nedrošības, kas kā nevajadzīgi tauki šoziem ap mani aplipusi).

Šovakar tiku lutināta ar jaunu paziņu kompāniju, nedaudz glamūrīgām vakariņām Krasnojarskas centrā, kam turpinājumā bija interesantas un patīkamas sarunas pie latviešu drauga un atbalstītāja, kas izrādās ir kolekcionārs... ja reiz Itālijā jutos kā dzīvojot muzejā, tad šovakar tas spilgti atausa atmiņā, tikai cita kultūra un mentalitāte, bet pārsteidzoši daudz līdzības  - kafijas automāts un zināma antikvariāta pieskaņa dzīvoklī spēcīgi atgādināja par Itālijas pusē baudīto sabiedrību un kultūru – kas tikai neslēpjas Krasnojarskā!?! Pēdējā laikā arvien biežāk iekļūstu situācijās, kas liek atgādina par kultūru un mentalitāšu dažādību šajā pilsētā, par iespējamā un neiespējamā sajaukumu, bet patīkamākais tas, ka ik palaikam man tiek dota iespēja to ieraudzīt, iepazīt un izbaudīt. Šovakar pārņem sajūta, ka esmu saņēmusi to/ nokļuvusi tur, pēc kā ilgojos, pie Krievijas labākās, kulturālās un inteliģentās puses.

Dala no manas krievu valodas grupas biedriem kopa ar vietejo baletdejotaju - otrdien vins mus vedis uz " Gulbju ezeru" .

Saprotu, ka ne nieka tomēr nesaprotu no strēlniekiem, daudzi vēstures posmi man ir balti plankumi, kurus gribas tomēr izkrāsot. Tāpat arī gribas vairāk iepazīt cariskās Krievijas kultūru, kas vēl kaut kur kaut kādā formā tomer slēpjas.