15/04/12

75.dienas rīts prasa, lai savedu kārtībā pēdējās nedēļas iespaidus! Laikam jau apziņa, ka laiks Krasnojarskā drīz beigsies, liek netaupīt enerģiju, laiku, līdzekļus.

Par ‘sibīriešu’ jēdzienu un to saturošajām tautām sāku domāt pilsētas muzejā, tad vienā no apgabala žurnāliem uzgāju rakstu par sibīriešiem, kas, varbūt, nav ļoti zinātniski pamatots, bet ir tāds mazs socioantropoloģijas rakstiņš, kas man šķita interesants. Par sibīriešiem turpināju domāt, kad ceturtdien ciemojos pie Borisa, un arī vakardien, ciemojoties pie pensionētā vēstures, filozofijas un reliģijas pasniedzēja t.s. lielkrieva, kurš laikam jau ir mitinājies ar manu vecmāmiņu vienā bērnu namā, pēc bērnu atvešanas mājās no Sibīrijas, arvien turpinājām par to pašu. Katra reize gan spēcīgi atšķiras, jāatzīst, ka nosacītās etnisko latviešu tikšanās reizēs par šo jēdzienu jau runāts vairakkārt un atkārtošanās reizēm šķiet, kā savas personības apliecināšanās nepieciešamība, kas varētu būt pat neapzināta, savukārt raksta informācija un Boriss ļāva uz visu vairāk no malas paskatīties, un pat rosināt domas par sabiedrības savstarpējo attiecību veidošanās īpatnībām, kādas nekad nebūs iespējamas Latvijas un droši vien nevienas Eiropas valsts vidē.  Tāpēc zemāk saglabāju ieskenētu raksta kopiju, bet par pārējo vēl mazliet.

Ilja Voevodin un viņa kundze Eleonora kopā turas jau 55 gadus, nupat jau var teikt, ka viņi viens otru stutē, turklāt dara to ar tādu pozitīvisumu, humoru un vieglumu, ka no malas vērojot savu reizi ir tīri jautri. Viens par otru savu reizi ko pasaka, kamēr otras puses nav blakus, bet arī tas tiek darīts tā, ka pārņem sajūta, ka otrs tāpat to zina. Tā savu reizi, Ilja ielej glāzītē šmakauku, kamēr kundze neredz, tāpat kundze, kritizēdama Iljas nemākulību atrast kaut  ko savā dzīvoklī, stāsta, ka mājās tiekot uzskatīts, ka viņa diabēta dēļ aizmirstot visu un pazaudējot, kaut patiesībā jau vecumā abiem šad tad aizmirstas, kur kas nolikts, kur pēc kā jāiet un jāmeklē.  

Neskatoties uz to, ka jau tā ierodamies ar nelielu kavēšanos, Iļjuša (tā viņu atļaujas saukt sieva un šoreiz arī es J) pirms sēšanās pie galda, uz kura nupat jau uzlikti silti kartupeļi un burkānu karija mērcē sautēta vistiņa, kura smarža momentā piepilda visu istabu, sēdina dīvānā un sola nelielu pārsteigumu. Atver divus albūmus un sāk rādīt bildes, no kurām kāda varbūt kaut kur jau ir redzēta, lielāko uzmanību pievēršot māsai Olgai, pie kuras biju ieskrējusi ciemos Rīgā, pēc tam vairāk pievērsdamies pāris izbijušajiem sibīriešiem, un kad sieva jau arvien nepacietīgāk atgādina, ka jāsēžas pie galda, jo kartupeļi jau atdzisuši būs, ir pēdējais pārbaudījums – jautājums, vai atpazīstam Gunāru Ulmani. Tā kā jau pāris reizes esmu dzirdējusi par šo personību un pat piekritusi vasarā arī viņam nodot sūtījumu, tādējādi radot iespēju doties ciemos uz „Pikšām” un iepazīties ar šo cilvēku, man nav grūti viņu atpazīt, par ko Ilja ir pārsteigts (re, ir jau mani iemācījis), bet nu kļūst mierīgāks un var doties pie galda.

Tā kā Latvijas brīvdienās dzerto bērzu sulu garša vēl mutē stāv, šmakauku galīgi nekārojās, un Ilja atver spāņu vīna pudeli J, kas ir tīri dzerams. Tā reizēm, klausoties viņa dzejoļus, kuru viņam ir padaudz, sieva gan kritizē, ka viņš galīgi nemākot tos lasīt, ar ko esmu vienisprātis tikai tad, kad viņš jau nedaudz pār mēru šmakauku iedzēris, citādi pat priecājos par viņa aso intonāciju, domās salīdzinot ar Ilmas mierīgumu (latviešu vecmāmiņa, pie kuras dodos pēc pasakām par zīmējumiem), malkoju vīnu, priecājos par melno maizi, ikriem un zivīm (jā, man laikam ir jāpiestrādā pie šī jautājuma par ikru un vietējo zivju ēšanu, kamēr vēl esmu te), un skatos uz pretējās sienas gleznu, pāris izcili skaistām, senām ģimenes fotogrāfijām un sievas portretu. Nevarētu teikt, ka Voevodinu dzīvoklis ir pats kultūras un inteliģences perēklis, nē, tas drīzāk atgādina nelielu komunālo dzīvokli, kur remonts nav bijis jau sen, mēbeles, kāda nu kurā toties tās visas pilnas ar vērtīgām grāmatām, pie sienām katrs par sevi vērtīgs mākslas darbs vai lielformāta melnbalta bilde, kuras droši vien ir pelnījušas labāku fonu, bet tas jau rada to savdabību un atspoguļo arī šo divu cilvēku personības. Neraugoties uz savu vecumu, dažādību, viņi kopā ir saauguši, tāpat kā šķiet, ka melnbalta bilde ir pieaugusi lielajam, rakstainajam sienas paklājam un lūpošajām, vietām ar zirnekļu tīkliem apvītajām sienām. Pa vidu mierīgi dzīvojas pūkains kaķis, kuru mūsu viesošanās pilnīgi neuztrauc, viņš turpina gulēt uz dīvāna malas, lieliski iederēdamies kompozīcijā. Man jau patika. Nevarētu teikt, ka mans sapņu dzīvoklis, pedantiski, bet pirmajā reizē radās vēlme iztīrīt, lai ir skaisti, pāris lietas izmest un tad varētu teikt, ka būtu īsts šiks, tāds boutique stila dzīvoklītis ar augstiem griestiem, ne pārāk platiem koridoriem, bet ritenim vieta atrastos. Katrā ziņā, viņu mājas ir vieta, kas rosina, iedvesmo.

Ilja gatavoja pats. Vai tāpēc, ka brīvdiena, vai viņš parasti to dara. Ik pa reizei tomēr var redzēt, kā viņš rūpējas par savu kundzi, tā tēvišķi un atbildīgi, vīna vietā atrodot viņai minerālūdeni un glāzi, tad iedzeram par viņas grādiem (minerālūdenim taču grādu nav). Viņa savu reizi izsaka piezīmi, atgādinot, ka runai un stāstam jābūt saturīgam ar kontroljautājumiem:  „Kāpēc Tu to stāsti, ko jaunās meitenes no tā iemācīsies?”

Eleonora un Ilja tikušies Krasnojarskā, bet dzimuši krietni tālu no šīs vietas: Eleonora dzimusi Vladivostokā un septiņu gadu vecumā ar ģimeni braukuši prom, diemžēl sīkāk šo stāstu pagaidām nevaru izstāstīt, kamēr Ilja ir no Latgales puses. Smiedamies viņi saka, ka katrs pabrauca aptuveni 5000 km pretī, lai satiktos, un droši vien tāpēc arī tik labi satiek un sadzīvo (viņiem pūrā ir divi bērni un bars ar mazbērniem). Tas man šķiet fenomens tomēr, zināms pretstats līdz šim izdarītajiem secinājumiem no sarunām krievu valodas nodarbībās. Vai laikmets tik ļoti citādāks vai vienkārši mums katram savs. Un atkal jau gribas teikt, ka dzīve ir skaista tāpēc vien.