6/04/12

Klāt jau klusā sestdiena, tiešām jāatzīst, ka laiks skrien, vismaz pagaidām. Darbi kārtējo reizi nedaudz iepaliek, bet vairāk tāpēc, ka ceļā patrāpās pavisam citi. Piemēram, tā vietā lai vakar būtu kārtīgi domājusi par Melānijas Vanagas rakstu vai spēli, ienesu laikrakstu IR Jānim Kungam un laimīgi trāpījos reizē ar divām student žurnālistēm, kurām viņš sniedza interviju – tā nu arī man laimējās to dzirdēt, vismaz daļu, izdevās sarunāt pat barteru (man ir pāris bildes, viņām pilna intervija).

Citādi laiks Krasnojarskā pēdējās dienās ir īsts jokdaris, kontrasti turpinās. Otrdien bija padsmit grādus silts un uz balkona varēja mierīgi sauļoties (arī tam varu ielikt bildi kā pierādījumu), bet vakar tas mainījās ik pēc 5 minūtēm: rīts sākās nomācoši pelēks, tik pelēks, ka nebija spēka savlaicīgi no gultas izlīst, tad parādījās saulīte, kas visu atlikušo dienu ar 30 minūtes starplaiku mijās ar krusu vai cīruputeni. Sniegs tāpat: te zālīte balta, te jau atkal nokusis. Pozitīvi, ka pirms iešanas uz ielas, skatoties pa logu pagūsti sabīties, ka nu būs slapji mati, bet kamēr tiec līdz ārdurvīm, viss jau pārgājis J.

Lielā piektdiena bija arī mana muzeja diena, es beidzot aizgāju uz Krasnojarskas vēstures muzeju. Nez kāpēc šķita, ka tā būs diezgan aizmirsta vieta, bet izrādījās pavisam pretēji – bērnu grupas, jaunieši, izrādās, ka tur pat var iepazīties ar puišiem J. Lai arī sākotnēji muzejā šķita ļoti grūti orientēties (pie viņa kārtības ir jāpierod), loģiski apdomājot, daudz maz trāpa uz ceļa, vēlāk vietām jau pamana arī norādes, kas vēsta par ekspozīcijas sākumu. Katrā ziņā, pirmajā stāvā ir tiešām plaša informācija par aizvēsturi un Sibīrijas pamattautām, kuru nosaukumus arī tagad no galvas neatceros, bet tie ir visādi keti, jakuti, nenti u.tml. savā ziņā ļoti līdzīgas kultūras, pārsvarā atšķīrās ar apdzīvoto teritoriju, dažiem atšķīrās arī dzīvnieku izmantošana savā ikdienā. Labi var izpētīt jurtas veidus, apģērbus, pat šamaņus, to atšķirības un svēto jurtu tipus. Nākamo stāvu jau aizņem flora un fauna, kā arī ģeoloģija – šis krajs tiešām var lepoties ar savām dabas bagātībām (un es nedomāju tikai naftu). Biju pārsteigta, ka muzejā jau ir vismaz pāris interaktīvas datorspēles par dzīvniekiem, informācija digitālā veidā – arī es atļāvos ar tām izklaidēties, lai apgūtu dzīvnieku nosaukumus un paklausītos putnu balsis (secināju, ka arī Latvijā būtu jādodas uz dabas muzeju biežāk – nav sajūta, ka pārzinu putnu un zvēru nosaukumus ļoti labi). Nākamajā stāvā izvietotas ekspozīcijas par iedzīvotājiem pēdējos 2 – 3 gadsimtos, kur jau daudz līdzības ar Latvijā sastopamiem muzejiem, kas vēsta par to pašu vēstures posmu – ziemnieku stends stipri atgādina arī latviešu tautām līdzīgas kultūras, sākot ar aušanas un zemniecības instrumentiem, beidzot ar podu keramiku, austām jostām un izšūtiem dvieļiem, aptamborētām palagu malām… gāju pa muzeju un prātā stāvēja doma par to, ka kultūras savstarpēji ir ļoti saistītas un nešķiet adekvāti pārāk daudz paražas un raksturīgas iezīmes piedēvēt vienai nācijai, drīzāk tas ir raksturīgas noteiktajam laika posmam un videi, kurā uzturējās.

Augstāk jau ir cara un citu plašās Krievijas valdnieku stāsti, politiskās iekārtas atspoguļojumi dokumentos, fotogrāfijās. Var aplūkot diezgan plašu stendu par 19.gs. beigās no Eiropas Krievijas daļas uz Sibīriju izsūtīto krievu inteliģenci, bet par 20.gs. 40.gadu deportācijām nekas nav minēts. Interesanti skatīties, kā Beringa ekspedīciju laikā veidota Sibīrijas karte – šī teritorija tomēr ir tik milzīga, ka bijusi sveša un neaptverta līdz pat 18.gs. vidum. Pašā muzeja centrā paralēli visiem stāviem un ekspozīcijām, novietots kuģis, ar kādu 18.gs. brauca pa lielajām Krievijas upēm, arī ekspedīcijās uz Sibīriju, bet cars nez kāpēc tos esot aizliedzis.

Protams, ka ir neliela ekspozīcija, kas veltīta pareiztīcībai, skaistas svētbildes, kur gan prasās papildus skaidrojumus, lai kaut ko saprastu, tāpat ir arī bufete un suvenīru veikaliņš ar pieņemamām cenām, blakus pat antikvariāts… kritiski nevērtējot šī var būt vieta, kur pavadīt veselu dienu, tikai svaigs gaiss varbūt kādā mirklī pietrūktu, bet vērts noteikti ir. Ieejas biļete muzejā pieaugušajam 100 rubļi (2 LVL), darba laiks 11 – 17, ar nav ne vainas. Es izturēju 2,2 stundas – gribējās apsēsties. Vienā mirklī blakus bija skolnieku grupa, kur skolotāja viņiem draudēja ar nelaišanu bufetē, ja viņi kaut vienreiz kopīgi nenofotografēšoties. J

Un tad jau klāt bija vakars ar krievu valodas nodarbību – tik sen neredzētas sejas, tāds pārsteidzošs prieks par atkaltikšanos. Tā nu pārsmējušies nodarbībā vakaru turpinājām kafejnīcā, jo runāt gribējās. Kaut kādā mirklī sākam taujāt, kad kurš no mums dosies prom, pārņem sajūta, ka mums tiešām vairs nav palicis daudz laika. Gandrīz visas vācieties aizbrauks jūnija sākumā, Mauri ar Lisu ar, Hakans ar Nastju vidū – šķiet, ka visilgāk palieku es, Diana un Mirjama – tad nu varēsim visus pavadīt! J Pat skolotājai Taņai ir bēdīgs skats, kad par to runājam, jo neviens cits, izņemot Hakanu, rudenī neatgriežas. Mēs mīlam Sibīriju un Krasnojarsku, bet ceļš ved tālāk.