14/06/12

Lai arī termometrs rāda tikai kādus 30*C, ejot pa ielu, šķiet, ka ķermenis tūlīt izkusīs turpat uz trotuāra. No rīta, it kā salīdzinoši agri, stundu nogulēju uz balkona sauļojoties, pamodos nosvīdusi ne mazāk kā pirms pāris dienām pirtī.

Diena aizskrēja visādos mazākos un lielākos datora darbiņos, līdz pēcpusdienā vēlreiz palīdusi zem aukstas dušas, nosacīti svaiga devos ceļā uz piemiņas akmeni. Gāju gar tirgu, ilgi šaubīdamās, vai ir vērts un kādas puķes ņemt, jo bail, ka karstumā līdz akmenim tās īsti neizturēs, galu galā pārliecinājos, ka izvēlēdamās neļķes, neesmu kļūdījusies, arī gandrīz visi pārējie ieradās ar tām, tikai viņiem sarkanas, kamēr es ar baltām.

Gāju un domāju par to, cik un kā oficiāli izskatās šī pēcpusdiena, uz kuru bija sarunāts viens viesis, pēc tam ieplānots neliels dziesmu mēģinājums, bijušo jubilāru apsveikšana... zināju, ka bijusī vadītāja Ausma nebūs, Anastasija it kā teicās ierasties... apdomāju nelielas runas saturu, un sapratu, ka tas īpašākais šajā dienā bija tas, ka neviļus mani liktenis bija aizvedis uz to vietu, uz kuru tika izsūtīti mani radinieki. Kamēr citi Latvijā šodien izkar karogus ar sēru lenti, tā darot katru gadu, šogad man bija iespēja pievienoties pāris krasnojarskiešiem, kas deportācijas datumos pulcējas pie akmens, lai pieminētu, lai atcerētos. Es biju laimīga par to. Man tas šķita daudz vērtīgāk, es pateicu viņiem lielu paldies, vienlaicīgi aicinot (Jānis Kungs smaidīdams noteica, ka nu varēs iet pensijā un rakstīt grāmatu par atmiņām; viņš 1949.g. izsūtītais Sibīrijas bērns), turpināt stāstīt, pierakstīt, nodot tālāk nākamajām paaudzēm šo pieredzi, kas tik daudz māca. Caur to Sibīrijas bērnus var ieraudzīt kā spēcīgus, izturīgus, spējīgus pielāgoties, pārdzīvot, piedot un pieņemt, dzīvot tālāk, ņemot no dzīves, ko tā dod. Manis teikto turpat arī turpināja uzaicinātais viesis Babi Aleksandrovičs no Krasnojarskas memoriāla, kas savā laikā bijis kolēģis ar Aleksandru Lielo, kas ir biedrības „Dzintars” dibinātājs. Babi uzsvēra, ka pa daudziem gadiem ir apzināta tikai neliela daļa represēto upuru, viņu stāstu, kāpēc lūdz ikvienu, kas saistīts ar Krasnojarskas apgabalu, doties uz memoriālu un dalīties savā pieredzē, jo mēs visi apzināmies, ka neviens nav saule debesīs.

No vienas puses, paskatoties uz to mazo bariņu, kas bija pie akmens – principā tikai es no jauniešiem, pārējie atnācēji, tikai daži izsūtītie, tādu Krasnojarskā tiešām vairs nav daudz. Uz mirkli aizdomājos, kam tas viss ir jādzird, jāuzzina, kur ir šie cilvēki, kā labāk viņiem nodot šo pieredzi, jo neticu, ka tā nav vajadzīga. Varētu vēl piekrist, ka ir citas formas, avoti, caur ko mācīties iepriekš pieminētās vērtības, bet bail, ka biežāk tās vienkārši netiek apgūtas, vismaz ne tik pamatīgi kā iepriekš, un arvien biežāk nākas dzirdēt (arī pati pieķeru sevi tā sakām), ka katra jaunā paaudze ir arvien vājāka un vājāka gan fiziski, gan morāli. Gribētu kļūdīties šajā apgalvojumā.

Pēc nelielajām, bet patīkami vienkāršām, gana pieklājīgām un atklātām runām, noliekam pa kādam ziedam pie akmens un ejam pārējos mest Jeņiseja, tādējādi sūtot sveicienus līdz pat Latvijai J.