8/06/12

21. diena

Es vienmēr esmu gribējusi sev vecāko brāli, šovakar sūtīju atvadu īsziņu turkam ... kurš kādu manu dzīves laiku bija mans gādīgais, visu saprotošais, piedodošais, pretimnākošais, tik ļoti mierīgais un vienkāršais draugs, kura tuvumā jutos pasargāta un aprūpēta, tā kā vecāka brāļa paspārnē. Dzīve jau allaž piepilda mūsu vēlmes, ja man iepriekš kāds būtu teicis, ka man uz kādu laiku būs ‘brālis’ turks, neticētu, bet Krasnojarskā viss ir iespējams.

Šovakar kratījos kārtējā sagrabējušajā autobusā, kas vietējiem šķiet pilnīgi normālā tehniskā kārtībā, un man jau tas vairs nav svarīgi, es latviski pļāpāju ar Toļiku un vēros pa logu, kā kreisajā krastā aiz māju masīviem riet saule, atspīdot labā krastā daudzstāvu māju logos, ar vieglu retinātu miglu pārklājot Jeņisejas ūdeņus, kuru krastos ar katru dienu arvien vairāk vasarnieku atpūšas, kas tikai saulē, kas arī upē peldas (Jeņisejai gan ne visur ir jaukas pludmales un bieži ūdens nav visai tīrs, bet atrast varot). Tā kā mans organisms  aizvien īsti līdz galam nesaprot šo klimatu, pie sevis nodomāju, ka peldēšanās sezonu atklāšu tikai Latvijā un peldkostīmu izmantošu vien, lai sauļotos, kas pēc garās un aukstās ziemas šķiet gana vilinoši un iepriecinoši. Jā, starp citu. Gandrīz grūti aptvert, ka tikai 10 dienas atpakaļ vēl zābakos un mētelī staigāju, bet nu jau esmu tīri labi nosauļojusies un šķiet, ka vasara jau sen Krasnojarskā, uz ielām parādījušās palmas, strūklakas kļūst arvien iecienītākas, patstāvīga svīšana šķiet jau tīri normāla. Izbaudām gaišās vakara stundas, kad pilsētas satiksme pierimusi un var iet pa ielu patīkama vēsuma apskauts... tāda dienvidu sajūta. Un rīti ir agri un skaidri. Mākoņi šķiet palikuši ziemā, nokrišņi pagaidām arī ne reizi nav manīti, pēdējo reizi lietu redzēju Bičkos, kad peļķes kā sēnes piecās minūtēs uz ielas pa pilnam saradās.

Pirmais vakars, kuru pavadu ar skumju, par to, ka šis laiks sāk noslēgties, un prieka, par to, ka tas ir piedzīvots, asarām. Es it kā vairs neskaitu dienas, katrā ziņā, ne tāpēc, lai ātrāk sagaidītu atgriešanos mājās, tā pati atnāks. Un lai arī iepriekš apgalvoju, ka Krasnojarska nav mana pilsēta, ar sūras dzīves skolas mācību, tā ir kļuvusi par savējo, kaut apzinos, ka tā ne mirkli nebūs tāda bez tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā to iepazinām, un no viņiem vairs tikai pāris ir palikuši, itāļu meitene vienīgā grasās te palikt uz ilgāku laiku un Hakans atgriezties rudenī, bet pārējie mēs dodamies tālāk ar cerību satikties kaut kad kaut kur. J Krievija saglabā savu burvību, ar Noras vīru, krievu pilsoni, ļoti jauks un izglītots cilvēks, ar viņu pārrunājām, ka patiesībā nav adekvāti salīdzināt mūsu valstis ar Krieviju, kaut nereti tas tomēr tiek darīts. Mēs apzināmies mīnusus, nepilnības, bezkaunību, korupciju un vēl nez ko, bet sajūtam cilvēkus, viņu atvērtību, siltumu, izturību, plašo pasaules redzējumu (it īpaši pilsētā). Cilvēki, kuri mīļotā(s) dēļ var dienas laikā padomju laikā ‘izsist’ sev biļetes, kuras it kā nav un aizlidot pāri visai valstij, lai paskatītos, kur palicis dārgais cilvēks. Bez bailēm, it kā nekas bīstams, bet drosmīgi, nedomājot par to, kādu robu tas atstās budžetā.

Citādi piektdiena aizritēja vienā skriešanā, ko varu apgalvot gandrīz burtiski; ir divi stāvokļi: skrien vai gaidi/stāvi. Gandrīz katru dienu iepērku pa kādai lietiņai, ko paņemt līdzi, cenšos izvēlēties mazus izmērus, lai soma nav pārpildīta. Veiksmīgi lēnām atbrīvojos no savām līdzpaņemtajām drēbēm vai vismaz samazinu to apjomu, piemēram, bikses nogriežot par šortiem. Rīta cēlienu sāku ap 6.00 kā ierasts. Kaut arī pēdējā laikā tomēr atkal vajag modinātāju, lai agri pamostos un neliels miegainums pirmo pusstundu nepamet, neliela izstaipīšanās pie rīta saules palīdz pamosties. Tad vēstuļu lasīšana un biedrības darbiņu apdarīšana. Pēc tam agrās pusdienas (tā kā man ir antibiotiku kurss, cenšos būt ļoti kārtība un regulāri paēst, kuņģa sāpes pēc tam, kad reiz iedzēru zāles īsti nepaēdusi, vairāk negribu).

Piektdiena man solīja divas interesantas tikšanās. Pirmā bija pusdienas kopā ar „Dzintars” kosmētikas izplatītāju Krasnojarskā – Jūliju. Jūlija ir ‘nopietna’ biznesa sieviete un allaž aizņemta, kāpēc tikai saprotama šķiet tikšanās kavēšana vairāk kā stundu, es tikmēr tieku pie kārtējām dāvanām. Saruna ar Jūliju ir patīkami atklāta, cienu viņu par savu atklātību pret mani. Reizēm apbrīnoju, kā šejienieši mani tik nopietni uztver, es taču jauna un vēl salīdzinoši zaļa, Latvijā reti kurš mani tik nopietni uztver, bet te ir pavisam citādāk. Te būšu iemācījusies savu reizi būt Latvija Krievijā, atbildēt uz visiem ar politiku saistītajiem jautājumiem. Bet tas ir patīkami, jo pat reizēs, kad cilvēks nez kāpēc ir iedomājies, ka esmu kompetenta noteiktos jautājumos, kaut patiesībā nē, man ir iespēja ātri apgūt un mācīties – tas laikam arī ir viena no tiem vērtīgākajiem dzīves skolas momentiem.

Daļu sarunas, kas attiecas uz viņas dzimtas gaitām Krievijā, mentalitāšu savstarpējām attiecībām, izsūtīto pieminēšanu Latvijā, objektīva viedokļa veidošanu par viņiem, ierakstu, šādas sarunas atstāstīt nav viegli, turklāt mana mazā galviņa jau tā griežas ar visādām domām, kāpēc labāk uzticos tehnikai.

Tad dodos uz krievu valodas nodarbību, kur mūsu apmeklējumi kļūst arvien retāki. Uz pēdējiem apskāvieniem vēl atnāk Hakans, paziņodams, ka lidojuma laiks mainīts un aizbrauc jau pusnaktī. Vēl diena, vēl karsts, vēl jādodas kaut kur tālāk, kāpēc pārāk neiedziļinos, vien samīļojamies, un dodos tālāk, atstāda vakardienas vakara vēsuma patīkamās sajūtas un kopā pavadītā laika atmiņas.

Pie operas strūklakām jau gaida Toļiks ar Gaļinu. Šoreiz visi trijatā veiksmīgi kāpjam autobusā, mierīgi tikdami pāri tiltam, bez pārāk liela sastrēguma. Paņemam vēl saldējumu pa ceļam un pļāpādami dodamies uz dzīvokli. Toļiks lēnām gatavojas ikgadējam braucienam uz Latviju jūlijā, pārrunājam par iespējamo tikšanos. Ļoti ceru, ka izdosies. Gaļina man parāda savas mātes un viņu radinieču vecās bildes, kur var redzēt viņu tautas tērpus. Gaļiņas māte ir somugru tautas pārstāve, par tādu tautu iepriekš nemaz nebiju dzirdējusi, radniecīga ar igauņiem.

Toļiks un Gaļina abi ir labi latviešu valodas runātāji, kaut pašos netek latviešu asinis, vien Toļikam dzimšana un uzaugšana, bet Gaļinai vīrs ar ģimeni un mūža daļas nodzīvošana. Viņi arī tagad skaita gadus līdz pensijai un jau šovasar Latvijā plāno iegādāties dzīvokli, kur atgriezties. Krasnojarskā pa daudzajiem gadiem ir sagādāt dzīvokļi gan sev, gan meitai, kamēr otra jau veiksmīgi uzsākusi ģimenes dzīvi, iekopts dārzs ar vasaras māju, kas atgādina pasaku namiņu – Toļika galdnieka aroda mīlestība jūtama katrā mājiņā. Sākumā Krasnojarskā bijis ļoti grūti, savu reizi arī tāpēc, ka sākumā nerunāja tik labā krievu valodā kā vietējie, nu ir iedzīvojušies, tagad ir viegli, bet tagad velk uz Latviju, laikam vecums nākot. Var jau būt, ka vecums, skaistas un gudras meitas ar izaudzinātas, līdz pensijai vairs nav tālu (Krievijā to aizvien vēl dod salīdzinoši agri), un tad jau rokas un kājas brīvas un varēs doties.

Vakariņojam un pļāpājam, klausos visādus atgadījumus gan no dzīves Latvijā, kur dibināja ģimeni, piedzima abas meitas, gan no Krasnojarskas. Vairāk šķiet no Latvijas, laikam jau tiešām ļoti velk, ka nevar par to nerunāt, turklāt savu reizi gandrīz kā uz sacensībām, kaut vispār, neskatoties uz to, ka oficiāli jau krietnu laiku šķīrušies, viņi turas kopā kā laulāts pāris, viens otru tīri labi papildinādami, smiedamies, ka paciešot šo visu jau gandrīz 30 gadus (16. Jūlijā būs kāzu jubileja), un arī uz Latviju pārcelties plāno kopā.

Tad ar interneta palīdzību sāk iepazīstināt ar saviem Latvijas draugiem, bet mani ļoti aizrauj stāsti par jahtām gan Usmā, gan Krasnojarskas jūrā. Zinu, ka man neapskaužami maz brīvdienas te palikušas, bet ir maza cerība, ka tikšu izvizināties – to gan es gribētu. Patīk jau arī man tās laivas.

Vakars aizskrien un drīz Gaļina mani ar Toļiku pavada uz autobusu. Atkal jau klāt tas patīkamais vakara mirklis, kad uz ielas var elpot, kad saule riet un lielo karstumu ņem sev līdzi.