9/06/12

Kad līdz mājām paliek vairs tikai divdesmit dienas, kāda latviešu kundze atrod laiku uzņemt mani ciemos, cienāt ar skābeņu pīrāgiem (kurus te gatavo ar cukuru, saldus), sākt krāmēt no skapīša interesantas mapes, kurās tiešām daudz par biedrību aprakstīts, bet pats galvenais – pati ar bērza kūjiņas palīdzību vēl uzrāpjas pa stāvu aizu, lai nebūtu jāiet apkārtceļš uz savu vasarnīcu un dienas karstumā aizved mani pēc paparatņika, kurš vispār jau pāraudzis, bet kādā gravā vēl atrodam tīri treknus un mīkstus dzinumus, kurus tad arī kārtīgi saraujam. Tikmēr saule turpina karsēt un kādā mirklī jau sāku baidīties par Tamāru, pati tikko varu izturēt, bet viņai jau cienījams vecums un kā ierasts šajā pusē, veselības stāvoklis arī nav ne tuvu spīdošs. Pamanu liliju pumpurus, sākumā domāju, ka varbūt savvaļas frēzijas (neesmu gan dzirdējusi par tādām), bet izrādās, ka lilijas, kārtējo reizi nobrīnos par dabu – tās sortiments un krāšņums te ar katru dienu tikai plaukst. Vasaras mājiņu dārzā ieskauj lielas, garas priedes, kas atgādina jūrmalu, un dod patīkamu ēnu visas dienas garumā. Tur satiekam dēlu, kurš pēc pāris dienām uz centrālo Eiropas daļu lidos caur Rīgu, prasa, vai divās stundās var pagūt tikt līdz Domam un nofotografēties. Lai arī Rīga pēc Krievijas pilsētu izmēriem šķiet smieklīgi maza, atbildu, ka ar satiksmes autobusu var arī nepaspēt – tātad nav nemaz tik maza. Multfilmas dikti aizrautīgi skatās dēls Mareks, kurš droši atbild, ka jau trešajā klasē mācīsies, augumā tāds mazāks, bet seja tik nopietna un skaista, izrādās iepriekšējā vakarā pa dārza teleskopu skatījies mēnesi, nekas cits viņu pagaidām vairāk neinteresējot, jo tieši uz mēness dzīvojot cilvēciņi.

Gravā, kur plūcām paparatņiku, neliels avotiņš, kur atpakaļceļā ne tikai nomazgājamies no sviedriem un putekļiem, bet Tamāra paņem arī ūdeni, sakot, ka esot it kā veselīgs. Viņas vasarnīca ir Manas upes krastā pirms pašas ietekas Jeņisejā. Upes ūdeni pat varot dzert, par ko es esmu ļoti pārsteigta, bet Mana ir kalnaina upe, kas vijās aptuveni 400 km garumā, ar ļoti mīkstu un it kā tīru ūdeni. Pēc krāsas tā nešķiet, bet krāsu jau rada minerāli un ieži.

Agrā pēcpusdienā pārnākam un vasaras mājiņa jau tukša, dēls ar mazdēlu devušies atpakaļ uz pilsētu. Tamāra piedāvā piepūšamajā baseinā nomazgāties, uz ko atbildu, ka tāpat vien noskalošu kājas, jo pēc avotiņa vēl jūtos gana svaiga. Nolemju kājas nožāvēt šūpojoties šūpuļkrēslā, kas sagādā neaprakstāmu baudu: pašā svelmē, zem priedēm ar kājām gaisā – pasaka. Gandrīz iemiegu, Tamāra redz, cik man labi, piedāvā tēju ar cepumiem un saka, ka droši varu vēl palikt un atpūsties, viņai gan jāsteidzas atpakaļ uz pilsētu izņemt vienu no mazbērniem no bērnudārza. Jāatzīst, ka Tamāra kopā ar Vitalinu, vecāko mazmeitu, ir lielas saimnieces, nopietnas un atbildīgas, rūpējas par pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem dažādu apstākļu dēļ pašiem tik viegli neiet. bet Vitalīna mani uzņem ar lielu prieku, parādīja savu portfolio, dzimtas koku, kuru skolā veidoja, klausījos viņā un domāju, ka spriež un arī uzvedas (pati dodas pie ārsta pēc medicīniskās izziņas nometnei, atgādina vecmammai, kad jāizņem mazais no bērnudārza, pagūst nodod mammas ziņu utt.) par to noteikti varētu uzrakstīt vairāk, bet, neskatoties uz to, ka šodien svētdiena, ir daudz jāpagūst. Šoreiz arī nedaudz bail, radīt nepareizu priekšstatu. Ne vienmēr viss ir vienkārši saprotams, pieņemams, bet Tamāra ir spēcīga sieviete. Interesanti, ka viņas dzimtā var ievērot, ka sievietes ir veiksmīgas darbā, bet gandrīz visas audzina bērnus bez vīriem, uz ko pati Tamāra atbild vien, ka dzīve tā iekārtojās.

Ak, jā, es pieņēmu aicinājumu uzkavēties, un baudīju vēsumu vēl kādu laiku, kamēr nebija jādodas uz dejām. Pēc pāris stundām atgriežoties pilsētā, vēlreiz ļoti nopriecājos par piedzīvoto, īpaši jau par svaigo gaisu. Pilsētas centrā, izraušoties no autobusa, pat piecas minūtes nevajag, lai nesaprastu, ar ko elpot un kā sevi saglabāt sausu, bez sviedru lāsīšu slāņa virsū. Saprotu, ka matus labprātāk iepakot zem šallītes.

Deju nodarbība liek pasvīst, lai pļāpātu angliski šoreiz dodamies uz vienu no centra kafejnīcām, kas ir patiesi jauki, vienīgais – troksnis no mašīnām sākumā traucē, bet vēlāk to vairs nejūt – nepamanīju, tas pierima vai mēs pieradām. Tā kā lielā pilsētā parasti viss ievelkas, mēs jau skriešiem uz Planētu, rēķinot, ka paliek vairs tikai nepilnas divas stundas dejām. Lai arī galva nedaudz no pilnās dienas jau dulla un sākumā nekādi nevar tikt harmoniskā ritmā, deju vakars atkal izdevies, atkal beigt negribējās, prieks liels, apskāvieni (arī šie cilvēki man pietrūks, īpaši jau mans partneris Daniils). Pārradusies mājās, atklāju, ja mājās esošie visi jau guļ, bet man trūkst sāls, lai iesālītu paparatņiku – citādi savītīs un visas dienas pūles lielajā karstumā būs vējā. Kaut kā ar šo darbiņu tieku galā un, kad jau šķiet, ka varētu doties gulēt, tikko iemiedz un pārsteidz visādi telefona zvani, var jau parunāties, bet pēc tam iemigt neizdodas, kāpēc ķēros pie darbiem. Montējot manas neprofesionālās Ilmas Veltas pasakas sagaidu saullēktu (starp citu pirmais precīzi redzētais Krasnojarskā) un beidzot arī miegs ir klāt.

Galva pilna ar visādām domām, šodien programmā koncerts un vakarā izbraukšana uz Minusinsku, kur apciemošu latviešus, būšu arī Lejas Bulānā, par ko pašai liels prieks, tikai bail ko piemirst, ko palaist garām, viss notiek tik ātri un visa tik daudz.