5/06/12

Jūnijs sācies strauji, nemanot, pavisam noteikti – nesaprotot, ka jau vasara, kaut pēdējās dienas Krasnojarskas gaiss tik ļoti iesilis, ka arī pusnaktī vēl pilsētas centrā svīst, nerunājot pa dienas vidu. Cilvēki šķiet, noilgojušies pēc vasaras, jo jau trešajā dienā staigā brūni vai manāmi piedeguši – tipisks skats, kad pēc garas ziemas cenšas steidzīgi iegūt iedegumu... meitenes īsos šortiņos, Eiropā šķistu nepieklājīgi droši vien, bet te mani lindraki drīzāk ir garlaicīgi, vismaz no malas skatoties. Apbrīnojami šķiet tie cilvēki, kas vēl aizvien slēgtās kurpēs, cietos džinsos un žaketē dienu iztur, es pat zeķubikses īsti nespēju sev iedomāties.

Iepriekšējā nedēļas nogale pagāja salīdzinoši ražīgi, par ko prieks, bet ne lielākais. Vispacilājošākie tomēr bija vakari – abas dienas noslēdzu lielveikala stāvlaukumā, uz pulēta marmora, dejojot hastle un west coast swing. Ļaujoties dejai ar foršiem partneriem, kuri tiešām labi dejo, skatītāju loki apkārt kļūst pilnīgi vienaldzīgi, pārņem sajūta, ka esi pavisam citā realitātē, kur reizēm skats pazib uz neskaitāmām daudzstāvu mājām, tad uz ceļamkrāniem, zem kuriem kā sēnes jau aug nākamās augstceltnes, bet kamēr vēl līdz augšai kāds gabaliņš, var redzēt, kā debesis violetos toņos krāsojas, saulei rietot, un apaļš mēness uzlec. Jo dienas, jo labāk sanāk arī dejošana, jo vairāk partneri aicina, jo vairāk pierodi, jo vairāk negribas pamest vietu, kur var tik viegli un brīnišķīgi pavadīt brīvdienu vakarus.

Šodien ir 23.dienas rīts, nav sajūta, ka vairs tikai trīs nedēļas. Tas šķiet nepieklājīgi maz, kaut atslābinoties transa nodarbībā (tādas palaimējies realizēt tikai pāris reizes), pēc lidojuma piezemējos tieši Rīgas lidostā, kaut lidoju virs taigas, latviešu ciemiem, audzēdama sev spārnus.  Ir jau piemirsts domāt par aizbraukšanu, aprēķinot atlikušo laiku, katru dienu vismaz reizi kādam tiek atkārtots datums, kad dodos prom, bet izpaliek sajūta, ka katru dienu tas ir arvien tuvāk. Reizēm domāju, ka mana dzīve Krasnojarskā ir atradusi savas sliedes, viss it kā rit normāli, savu gaitu, un mierīgi varētu palikt arī te, savā ziņā, nav pat nemaz tik slikti. Tikai reizēm atceroties pelēko ziemu, satiekot kādu, kurš stāsta par savām veselības problēmām vai atceroties par to, kā var dzīvot citur racionālais prāts saka, ka muļķīgi ir palikt vietā, kur daudzi no dzīves priekiem ir tāli vai vispār nesasniedzami, kur ekoloģija ir tik tālu no gribētās. Bet man prieks par šo ‘skolu’, prieks, ka būšu tikusi tai cauri, ka ir sanācis iedzīvoties un sajusties kā savējai arī tik lielā pilsētā kā Krasnojarska, droši vien tāpēc arī mans ceļš mierīgi var ritēt tālāk, cenšoties tikt galā ar jaunu izaicinājumu. Nedaudz jau esmu pierimusi, bet šķiet, ka te paliks pāris iesākti, bet nepabeigti darbi, par kuriem noteikti stāstīšu nākamajam skolotājam, ja tāds būs. Vislielākais prieks par cilvēkiem – nezinu citu vietu, kur var satikt tik dažādus, interesantus, lai arī savā reizē skarbus, tomēr sirsnīgus cilvēkus, viņiem visiem lielum liels paldies.