Lai arī jau krietns sprīdis aiz muguras, pāris vārdus gribas vel pierakstīt, kamēr pavisam no atmiņas nav izgaisusi šī diena.
Tā bija kārtējā karstā Krasnojarskas diena, kad pa dienu centos tikt galā ar vairākiem organizatoriskiem jautājumiem, biju ciemos pie Borisa, pēc kura ciemošanās kā spārnos lidoju un nevarēju vien nopriecāties, ka man ir tāds draugs, jutos kā zeltu uzrakusi, katru vārdu no vairāku stundu sarunām gribējās paturēt, bet kad bija mirklis, pēc nodarbības, vien pāris lietas tikai atcerējos un mierīgi ievelkot elpu pirms bezsoņņicas ar vietējiem draugiem, ierakstīju diktafonā - tā ka kaut kur jau tas ir, tikai jāatrod.
Tā kā jau vairākas dienas iepriekš biju uzrakstījusi savu pēdējās nodarbības runu, kas ne tik būtiski runas dēļ, cik vairāk satura. Tad it kā to arī paguvu pateikt, pavisam vienkāršā latviešu valodā, uz katra paša atbildību jau atstājot, cik katrs sapratīs. man jau gan biežāk šķiet, ka saprot to un tik daudz, cik vēlas saprast. Pārsteidza, ka uz pēdējo nodarbību neieradās, Jāņos nepienāca sasveicināties viena no pedantiskākajām un cītīgākajām vecmāmiņām - laikam jau ar vienu mācību gadu nepietiek, vismaz man, lai iepazītu un izprastu šādu uzvedību, tā nu arī paliku no dažiem neatvadījusies, kad drīzāk priecē, jo rada sajūtu, ka nekas jau īsti nav beidzies, ka tepat vien viss ir un saglabā ilūziju, ka drīz atkal satikšu visus, ka sestdienas vakarā atkal uz dejām, kā ierasts mierīgi aiziešu.
Smieklīga sanāca epizode ar cēlo, labi gribēto rīcību - dažu biedrības dokumentu dāvināšanu muzejam, kam par godu pat svinīgi tika parakstīts dāvinājuma līgums, jo pēc pāris dienām jau Anastasija tomēr paziņoja, ka šiem dokumentiem ir jāpaliek Krasnojarskā, vairāk gan neko tā arī neuzzināju, bet dokumentus atdevu. Tā nu būs informācija, avoti, bet viss darāmais darbs vēl priekšā. Pārņem sajūta, ka muzeja fondu papildināšana šajā apvidū nav nemaz tik viegla un vienkārša lieta. Pati tikai esmu priecīga, ka ir atstāta tautiska saktiņa Krasnojarskas vēstures muzejā kā maza liecība, ka savā laikā te rosījās latviešu bariņš, kam sava kultūra un valoda bija dārga, kas centās to kopt un saudzēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru