20/06/12

8.diena

Nepieklājīgi maz dienas paliek šajā pusē. Kad iestājas neliels apmulsums, apstājas darbi lieli un mazi, tomēr esmu priecīga un gandarīta, šķiet, ka viss virzās uz priekšu tīri labi, arī izgulēties pamanos.

Lai arī šodien mākoņiem pilnas debesis tik ļoti, ka ir patīkami vēss, naktī istabas gaiss ar visu kondicionieri šķita tik spiedīgs un niecīgs, vēl mošku kodieni niez un neļauj gulēt, ka cēlos, sameklēju ziedi pret kasīšanos, paņēmu spilvenu un palagu un izgāju uz balkona gulēt – no rīta jutos brīnišķīgi, pati nobrīnījos, ka uz tik maza soliņa var tik labi izgulēties.

Pēc sestdienas lietus svētdiena atkal bija brīnišķīga un dejas pie t/c Planēta atkal varēja iet vaļā uz pilnu klapi. Arvien vairāk paziņas, arvien vairāk dejošanas... viss, protams, pirms mājās braukšanas. 

Pirmdien pusi dienas tikusi galā ar visādiem sīkumiem un pasauļojusies uz Tadaševa salas, kur gaisa temperatūra par saviem desmit grādiem zemāka, jo nav asfalta, kurš kausē uz vietas, autoostā tikos ar Aleksandrinu, lai dotos uz viņas laukiem Ņikoļskoe. It kā vasaras māja ar dārzu, bet izrādās ciedra guļbūves mājiņa ar saimniecības ēkām un tiešām plašu un skaistu dārzu apkārt. Aleksandrina stāsta par to, kā agrāk dzīvojuši, ka ferma bijusi, ka daudz vairāk mājas bijušas (kaut arī šodien ciemā ir aptuveni 2000 iedzīvotāju, vidusskola), savu reizi arī Jāņi ar biedrību tur svinēti (jāatzīst, ka neskatoties uz odiem un moškām arī es labprāt svinētu Jāņus šādā vietā). Kad pastaigāju un brīnos par dārza šedevriem, gan koku vai krūmu šķirņu izvēlē, gan platībā un izkārtojumā, pēc tam atzīstos savā izbrīnā Aleksandrinai, viņa saka, ka viņai taču visa ģimene mežinieki, kas mežniecībā, kas ar kokmateriāliem... bet kļūst skaidrs, kāpēc tik dažādi un skaisti, var just, ka ģimenei patīk dārzu kopt, lai arī savstarpējie viedokļi un prioritātes ne vienmēr sakrīt (citādāk jau laikam arī nevar būt).

Otrs pārsteidzošākais mirklis, kad ieejam istabā – apņem negaidīts vēsums (naktī pat gribas ar segu segties!). arī no iekšpuses mājiņa izdarināta ar apdares dēlīšiem, kārtīga krāsns ar kamīnu, šādas tādas cienījama vecuma mēbeles, kas veido lielisku lauku mājas interjeru (man šķiet pārsteidzoši latvisks; pavisam vienkārši sajusties kā Latvijā, kas līdz šim nemaz tik bieži te nav gadījies). Kad uzsildīta zupa, no kaimiņiem sagādāts mājas piens, krējums un biezpiens, ieturam vakariņas, pēc kurām dodamies apskatīt dārzu, salaistīt izslāpušos augus. Pārņem nedaudz dīvaina un sirreāla sajūta, dārzā ieraugot jau mazus tomātiņus, pārziedošas zemenes, treknus sīpollokus un spinātus, aizmetušos gurķīšus, jasmīna krūmu, kurš tūlīt, tūlīt plauks, pat gatavas ogas – žimalas (stāvam abas un mielojamies pie krūma; ogas esot pat ļoti veselīgas, no tām sanākot garšīgs ievārījums un nastoika ar). Pēc tam vēl apejam un ieskatāmies nesen izraktajā akā, apstaigājam puķu dobes; kas tik tajās nav – dzeltenie īrisi, petūnijas, kreses, citas puķes, kas ziedēs vēlāk, skaisti izlikti akmeņi, bērzu bluķīši un klūgu sētiņa. Tālāk dažādās rindās stāv skujeņi, dārzā vēl pavisam mazi un tīri bieži, tālāk, pieneņu pūku ieskautas, jau palielas priedes vai egles, gar sētu var atrast kādu pihtu, sudrabegli vai ciedru – tās visas kopā savu harmoniju veido un vakaram klājoties uz laukiem, ainava liek atcerēties dziesmu par tumšu nakti, zaļu zāli. 

Kad pagalms apskatīts, ejam tālāk pa ciemu paieties. Nekur dikti tālu netiekam kā līdz tās pašas ‘ielas’ galam, kur radinieku ģimene dzīvo. Ieejam it kā tikai sasveicināties, bet paliekam uz tēju ar lauku pienu, biezpienu un sarunām uz vairākām stundām. Saņem mūs ļoti patīkama saimniece, kas pati no Hakasijas puses, izgājusi pie vīra latgalieša, bet šodien viņas māte dzīvo pie Maskavas. Mājās dzīvojas trīs meitenes: vecākā, kurai izrādās jau 17 gadi un divas sākumskolas vecuma dvīnītes, kas sarunās nepiedalās, bet apmierinātas pie televizora dzīvojas. Šī ir kompānija, kur sarunas viegli un raiti rosās, patīkami plašs redzesloks šiem cilvēkiem, patīk vecākās meitas Aņas drošums un komunikabilitāte. Vēlāk uzzinu, ka viņa mācās Marinskas ģimnāzijas pirmspēdējā klasē, dzīvo internātā Krasnojarskā un tikai pa brīvdienām atbrauc mājās. Esmu pārsteigta uzzinot par šādas klasiskas un prestižas ģimnāzijas eksistenci Krasnojarskā, kur meiteņu un zēnu korpusi blakus, kur tiek organizētas balles, kur deju stundas ir obligātas, kur tiek organizēti gājieni uz teātriem un muzejiem (pēc viņas stāstītā prātā nāk Harijs Poters un viņu skola, kas man allaž šķitis nereāli), jā, viņiem ir arī formas un diezgan stingra dienas kārtībā, bet es neslēpju savu viedokli par disciplīnas nepieciešamību  pusaudža vecumposmam un tā pozitīvo efektu nākotnē. Šķiet, ka meitene pati ar neiebilst, atzīst, ka motivācija mācīties ir un viņa ir visnotaļ apmierināta ar savu skolu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Krievijā ir tik ļoti daudz kas un tik ļoti dažādās formās, vajag tikai zināt vai gribēt zināt un uzzinās... kā tur pareizāk, bet arvien biežāk pārņem pārliecība, ka katrs te nonāk pie tā, pēc kā viņš tiecas. Esmu ļoti priecīga par sarunām, pasēdēšanu, atvadoties apskaujamies un pa krēslu jau dodamies atpakaļ. Odi un moškas ar jau pamodušies, vēl šodien nedaudz kasos un ziežu ar smēri sāpīgos kodumus (pilsētas pluss – nav šo kustoņu). 

 Tā kā no rīta jau 7.00 ar autobusu jādodas atpakaļ, īsi pēc pusnakts dodamies gulēt, nakts vēsums patīkami ieskauj, rīta svaigumu nedaudz traucē aptrakuši odi, no kuriem nevar vien ‘atkauties’ līdz pat pašam autobusam. Toties savlaicīgi tiekam atpakaļ pilsētā, bez liekas burzmas, pirms lielā karstuma.

 Šodien gaida īsa, bet interesanta tikšanās – esmu uzprasījusies ciemos pie Toļika uz viņa darbnīcu. Lai arī tā ir tikai pagaidu, kamēr viņa teātris ir remontā (plāno, ka remonts ilgs 7 gadus, tā ka Toļiks jau būs pensijā tajā laikā), darba galdi un instrumenti jau tie paši vien ir. Tā kā ieeja cehā tiek diezgan stingri kontrolēta, ejam pa aizmugures durvīm, jo man neplānoti līdzi ir paziņa. Ieraugot augstos griestus, sastrādātas vīriešu darba rokas, daudzos darba galdus, skaidu čupas, metināšanas iekārtas, stikla apstrādes stūri, grūti noticēt, ka atrodamies pilsētas centrā, nepilnu kvartāla attālumā no operas teātra un apkārt ieskauj vienkāršas dzīvojamās mājās. Neskatoties uz daudzajām iekārtām un materiāliem apkārt, cehs ir diezgan kluss un tukšs. Satiekam vien vienu kolēģi, kas sākumā pa telefonu runā, tad nāk piedāvāt pusdienās putru ar medu, no kā atsakāmies, šis vīrs izrādās ar Gaļinas māti vienas tautības, kad vaicājam par valodas saglabāšanu, viņš pelnīti lepni atbild, ka precējies ar mari el, lai saglabātu savu nacionālo piederību un valodu. Tālāk metāla cehā vēl atslēgu kopijas taisa metāla meistars un tas ir arī viss. Paejam garām restauratora galdam, Toļiks parāda savu instrumentu skapi, speciāli izveidotos papildus slepenos plauktiņus, bet paverot otras durtiņas pakārta neliela ikona ar vienu no svētajiem. Toļiks saka, ka tā jau septiņpadsmit gadus, un pagaidām sargājot. Laikam jau tas arī visvairāk piesaista šajos kultūras darbiniekos, ka viņi var būt lieliski aktieri, viņi zina, kad un kur var atklāti teikt, ko domā, kad ir jāspēlē, viņu dzīvesveids patiesībā savu reizi ir diezgan vulgārs un dramatisks, kā pašu spēlētās izrādes, bet ir mirkļi, kad  arī viņi skaita lūgšanu, kad viņi kļūst tik vienkārši un paļāvīgi kam spēcīgākam. Man šķiet, ka teātra cilvēku sabiedrība nebaidās lauzt stereotipus, nebaidās atšķirties un galu galā, iemācās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.  Sarunājam vēl sazvanīties, šķiramies uz Marksa ielas stūra: mēs pēc saldējumiem, Toļiks uz sapulci teātrī, jāgatavojas gastrolei uz Irkutsku un teātra 25.sezonas noslēgumam.

 Vakarā, pēc pirmspēdējās nodarbības Klavas mašīna tiek nokomplektēta pilna ar cilvēkiem, un braucam uz labo krastu ciemos pie Antona. Tāds siltums un prieks redzēt Ilju, lai arī sākumā savu reizi pat aizskarta jutos ar viņa asajiem jautājumiem par Latviju, laiks un apkārtējais visu ir pārvērtis līdz cieņpilnai sirsnībai. Man allaž uzrodas visādas vecmāmiņas, bet šodien saprotu, ka varu sev ‘pieskaitīt’ arī viņu vectētiņu – Ilju. Viņš pats to nezina, un tas jau nav tik svarīgi, bet ieraugot viņu pēc nogurdinošajām karstuma dienām, kad katru dienu brauc uz dārzu laistīt kāpostus un citus labumus, it tādu nogurušu, vāju, bet solīdu, nodegušām rokām un baltā kreklā, nāk prātā Straumēnu aina ar vecotēvu svētdienā un bitēm, caur ko Ilja tikai tuvāks man top.  

Antons dzīvo devītajā stāvā. Pēc tam, kad visi kopā aši sarūpējam galdu, pāris glāzītes, konjaku un mājas brūvējumu, iedzeram pirmos tostus, pārrunājam pāris jautājumus, izejam svaigu gaisu paelpot uz balkona, no kura tālumā varu redzēt savu kalnu kreisajā krastā, bet Tak Mak ar Stalbu grēdām pavisam tuvu. Nedēļu atpakaļ Stalbos sāka degt mežs lielā sausuma dēļ, nu tie slēgti līdz 22. jūnijam noteikti. Pēc tam vēl apēdam saldējumu un braucam mājās, it kā tikai divpadsmitā stunda, bet diena šķiet gara un visi jau manāmi noguruši.