4/06/12

Rītu sāku līdz ar sauli, lai pagūtu izdarīt nepieciešamos darbiņus, pirms doties ciemos pie Bojandinu Irinas uz Sosnovoborskas pusi. Tā kā rīts glābj no karstuma un lielās satiksmes tīri laimīga tieku Sosnovoborskā, kur drīz mani sagaida Irina un ved pie savas draudzenes Lubas, ar kuru vēlāk dodamies gājienā uz vietējo pareizticīgo baznīcu. Tā šoreiz jauna un, varbūt, ne tik interesanta ikonu klāsta ziņā, toties no Troicas baznīcā palikusi ziedoši ceriņi un pusvītusi puķu zāle, kas kopā ar meijām pasakaini smaržo. Pēc tam vēl turpat uz soliņa parunājamies, kamēr Irina tiek galā ar saviem darbiem un atbrauc mums pakaļ, ātri esmu priecīga par jauno paziņu – vēl viens interesants cilvēks, ar kuru patīkami pavadīt laiku. Lai arī pastāv uzskats, ka Sosnovoborska ir neliels piepilsētas guļamrajons padomju pilsētas izskatā, līdz šim satiktās sievietes no šīs puses ir ar stingriem raksturiem, gudras un spēcīgas.

Drīz jau tiekam mājās – huterā jeb viensētā, kur sagaida suņi, Šelma, kas pati pieklīdusi šajās dienās mani vienmēr uzmana un nikni rej katru reizi, kad kādu zāles kaudzi pārvietoju vai griežu sausos avenājus, palīdzēdama saimniecei.

Pusotru dienu, ko tur pavadīju, gribas nosaukt par Krasnojarskas „Straumēniem” gan dabas, gan saimniecības, gan dienas ritma un darbu dēļ. Ik mirkli jūtos kā paradīzē – pēc pilsētas sajust zāli zem kājām, saules starus uz vaigiem un muguras, kādu dzeloni rokā, zemi un zāli rokās, dzeguzes kūkošanu un citu putnu dziesmas, gaili un suņu rejas, bet visvairāk jau fascinē bišu dūkšana, kas pierimst tikai vakarā, kad saule noriet aiz kalna.

Šoreiz man līdzi ir fotoaparāts, un neskatoties, ka tiekamies tikai otro reizi, ar Irinu jūtos kā ar krustmāti, ar kuru varu runāt par visu, jo arī viņa ir ļoti vienkārša un atklāta, likdama man justies kā mājās. Priecājos par brīvību un ļaušanu palīdzēt, ar pārtraukumiem visu dienu strādājam dārzā. Nupat šai pusē ir pats karstākais laiks, kad dārzā šis tas vēl jāiesēj, jāizstāda, jālaista, jāravē, jāpļauj zāle, un ja ir vēl kādi mājputni un dzīvnieciņi un dārza platība ir lielāka par rožu dobi... laiks paiet nemanot, par ko mana dvēsele gavilē. Reizēm pamanos nosēsties kaut kur starp bišu stropiem un nedaudz paskatīties, kā tās lidinās, klausīdamās dūkšanu. Strādnieks tikko nopļāvis zāli, kas tik aromātiski smaržo un pēdas uzreiz paliek zaļas. Vienā mirklī nevaru saprast, kas un kā, tikai tad pamanu, ka te citronmelisa aug zālājā līdzīgi pienenēm un smaržo, ai kā smaržo. Reizēm uzduros uz niknajām nātrēm arī šajā dārzā, bet tā kā ar tām jau labi pazīstama, ātri pierodu izvairīties, lai pēdas vakarā nesvilina.

Kad dienas svelme karsē pārāk stipri, dodamies mājā, kur pagaidām var atpūsties no karstuma. Irina ieslēdz transa disku un mēģinu neaizmigt klausoties to, neizdodas, bet daļu tomēr dzirdu – man ir iepatikusies tāda atbrīvošanās terapija.

Pēcpusdienā vēl izmantojam laiku, lai šo to padarītu, trijatā rosāmies pa dārzu, šo to pārrunādami, pasmiedamies, savu reizi vienkārši garām paiedami – tāda patīkama harmonija, katrs kaut ko dara, bet rezultāts tad kopīgs... nē, man tomēr vajag savu dārziņu kādu dienu. Pārņem sajūta, ka tam varu pieķerties tāpat kā dejām. Nereti atceros dzimtenes laukus, gribētos būt tur un augu dienu palīdzēt dārzā. Tagad taču ir gada skaistākais laiks, drīz jau diena sāks rauties uz otru pusi un viss jau vērsīsies uz rudeni, bet man sajūta, ka vasara tikai sāksies, kad aizbraukšu mājās, kas vēl vairāk piešķir neaptveramu un dīvainu sajūtu, ka vienu dienu staigā mētelī pa pilsētu, tad gandrīz kails tajās pat ielās svīsti, bet tad pēkšņi sēdi starp bitēm un griez sausus avenājus – bagāta un tik dažāda ir Krasnojarska.

Kad dienas darbi jau norimuši, pirms vakara cēliena, kurā paredzēts apliet siltumnīcas un izvest pastaigā kucīti Strelku, kas pagaidām būrī dzīvo, ierodas ciemos jau dienā satiktā draudzene ar savu meitu un mazmeitiņu, kas dāma liela, bet pieklājīga – sievišķīgi kautrīgs skuķēns, kuram šķiet vairāk vienkārša procesa dēļ bija jāredz katrs nospiestais kadrs. Luba ir ļoti enerģiska sieviete un ilgāku laiku droši vien no viņas nogurtu, bet nelielās devās man patīk, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa atrod visādas tēmas, izrok nez no kurienes un saruna veidojas piesātināta un interesanta.

Gandarītas par dienā padarīto, atskārstam, ka varam taču iet mazgāties āra dušā. Pirmo reizi šovasar, blakus bišu saimēm izbaudīju katru saules sasildīto ūdens lāsi uz savas ādas. Krasnojarskas sajūtu svaiguma kalngals, kad pēc āra dušas ietinies gaišā palagā un lēnām pēdējo saules staru apskauts vari doties mājās, kur mierīgi atpūsties, lai no rīta ar saulīti sāktu dienu. Nakts tik patīkama, tik viegli un svaigi, pienācis laiks, kad var segties tikai ar palagu, te var gulēt arī pie atvērta loga, un tiešām sajust nakts svaigumu. Kā sapnis šīs dienas man pagāja. Otrā rītā šo to vēl apdarīdama, stāvēju un vēroju, kā saimnieks pāris saimēm magazīnas pielika klāt. Viņš vienos šortos un cepurītē strādāja ar bitēm – tik mierīgi, bez nekāda dūmeņa, bites tagad esot pārāk aizņemtas ar darbu, lai domātu par košanu, turklāt šķiet, ka savu kopēju tās zina tik labi, ka neiebilst pret viņa klātbūtni, kaut patiesībā pārņem sajūta, ka viņas tādas ir pret visiem, jo ik viens no mums savu reizi caur viņu pagalmu izgāja bez jebkādas piesardzības vai bailēm, bites tāpat kā suņi jūtot, ja no tām baidoties.

Man līdzi atkal tiek iedota vesela litra pudele ar medu, sašķinu citronmelisu, kas tagad patīkami smaržo mājās... un nevaru saprast, kāpēc tieši šīs mājas, tieši šie cilvēki – varbūt bišu dēļ?! Man jau gribētos, ka bišu dēļ, kaut līdz galam pārliecināta par to neesmu.