Ir rīti, kad pamostos un pa logu paskatoties
ieraugu kādam citam domātu apsveikumu. Var jau visādi vērtēt nosacītas
huligāniskas ēku sienu apzīmēšanas, bet apsveikumu uz jumta, turklāt bez
lamuvārdiem nešķiet vērts kritizēt.
Dienas ir ļoti karstas. Šajā laikā būšu no
visas sirds izbaudījusi rezko kontinentalnovo klimata. Pilsētā smogu pagaidām
nejūt, ir vējš, kas daudz maz gaisa masas jauc, asfalts gan vietām jau mīksts.
Vienīgais, kas tracina ir putekļi, tie ir visur, reizēm pat jūtu starp zobiem.
Esmu sākusi dot priekšroku autobusiem, kur var justies kā pirtī tā vietā, lai
izvairītos no pelēkās putekļu kārtas uz kājām pat pēc īsa gājiena pa pilsētu.
Bet lai veldzi vēsā dušā padarītu efektīvāku no meža līdzi atstiepu bērzu
slotiņu – kurš teicis, ka dušā nevar pērties. Protams, ka efekts nav tas, bet
smarža un patīkama bērza lapu kutināšana priecē un kompensē provinces dabas
trūkumu pilsētā. J
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru