Troica

Pēdējā laikā pati no sevis aktualizējas kapu tēma. Troicai par godu svētdienas rītu sāku patīkami agri (līdzīgi kā visus rītus, jo saule nosacīti iespīd tieši laikā un mierīgi mostos pirms modinātāja ap 6.00 – vasaras pulkstenis ir ieslēdzies J). Padzērusi kafiju, pagalmā satieku veselu baložu armiju, cenšos tikt tai ātrāk garām, lai nebūtu lieka iemesla mani saukt par laimīgu, tad lecam auto un četratā laižam uz Centrālo kapu luterāņu sektoru, kas jau atkal devītais, tikai šoreiz kapsēta krietni lielāka, sektoru daudz vairāk, pie galvenās ieejas apkārt mākslīgo ziedu pārdevēju kalni un kapu pieminekļu klāsti plaši, turpat arī kapu plāns, nedaudz atgādina nelielas pilsētas vecpilsētas karti. Mēs orientējamies pēc vienas no tuvējās pierobežas republikas diasporas baznīcām un drīz vien atrodam luterāņu sektoru, kas nedaudz atgādina tādu kā balto pleķi kapsētā, jo ir tikpat kā tukšs, kas par nelaimi apkārtējiem liek tā malas izmantot kā izgāztuves vietu, kaut tas nebūt tā nav. Tā nu mēs , rīkojam mazo talku un savācam atkritums, kas tuvāk pie nojumes, kas paredzēta izvadīšanai, spriežam, ka varbūt būtu vērts iestādīt kādu dzīvžogu, lai cilvēki aizdomātos, ka tā nav vieta atkritumiem, bet vēlāk saprotam, ka arī tas nenesīs plānoto rezultātu, jo nesen apglabātajiem aizgājējiem pēc kāda laika liks kopas un apmales, kuru nogādāšana līdz paredzētajai vietai, liks izbradāt visus stādījumus. Satiekam vēl kādu pāri, kas atbrauc piekopt ģimenes kapus šajā pat iecirknī, apspriežam aktuālos jautājumus, novēlam priecīgu Troicu, un dalāmies pa pāriem, katrs tālāk dodamies uz saviem kapiem. Es piebiedrojos Irai, kuri krietni attālākā sektorā ir vecmāmiņas kaps, turpat tālāk arī vecmāmiņas draudzenes. Ātri un vienkārši iestāda šūnveidīgas puķītes, aplejam tās, paravējam vēl šo to un dodamies pie vecākiem uz vasarnīcu, pirms tam vēl izmetot līkumu caur t.s. vecajiem kapiem, kur apglabāts arī KLB „Dzintars” veidotājs A.Lielais. Diemžēl īsti nezinām, kur, un apjoms ir pārāk liels, lai mēģinātu atrast, kāpēc nemaz nemēģinām, bet dodamies izejas virzienā, pirms tam vēl krietni pamaldīdamās. Pirmo reizi gadījās būt tik lielā kapsētā – miljona cienīga tā noteikti.

Pēc aptuveni pusstundas brauciena jau esam nelielu ciematu – vasarnīcu rajonā. Pa ceļam Jemeļjanovas, vai kādā jau tur, desu rūpnīcā iepērkam visādus gaļas izstrādājumus – esmu patīkami pārsteigta, pēc skata un smaržas tiešām izcila produkcija, dažādas salami puskaltētās desas, apetelīgas vistiņas un pat speķis ar ķiploku un ķimenēm, kas ir patiesi liels retums šai pusē. Lielveikalos nebiju pamanījusi tādu produkciju, kaut gaļas produktiem nekad īpašu uzmanību nepievēršu. Sagādājušas tēva pasūtījumu, dodamies tālāk. Pilsētas gaisotni viegli nomaina lauki, kur pretimbraucošu auto pasažieri sasveicinās, kur sākas sava republika. Līdz mājiņai ar lielu un plašu dārzu ved labi izdangāts ceļš, kas esot tāpēc, ka apakšā purvs, kurš reizēm sarūpē mistiskas bedres. Kad vaicājam, vai greiders nav bijis, atbild, ka paugurs uzradies pēc greiderēšanas, no kā noprotu, ka greidera parādīšanās ir tiešām reta un noteikta parādība, dabas untumi nav iemesls tam atkal nolīdzināt ceļu un iedzīvotāji to arī negaida, pieņemot apkārtējos apstākļus.

Iras mammu satiekam dārzā, ravējam, kā jau kārtīgu latviešu, latgaliešu asiņu īpašniece bez darba neiztiek ne mirkli, tad uz sliekšņa mūs sagaida arī tēvs. Dienas gaitā arvien vairāk pārliecinos par šī pāra sīkstumu un spēku. Abi ārsti, katrs savā laikā ieņēmis vadošus amatus, māte pat saņēmusi Padomju laika apbalvojumu par darbu, par ko tēvs saka, ka viņa amats esot bijis pārāk cieši saistīts ar tiesu konfliktiem, lai varētu tādu apbalvojumu nopelnīt. Toties viņš savā laikā lasījis lekcijas augstskolā un vadījis studentu diplomdarbus, kas esot bijusi lieliska izdevība ‘veidot’ sev speciālistu komandu (klausoties, ar kādu interesi un gādību viņš runā par savstarpējām attiecībām, atklātību, cieņu, ieinteresētību dažādos jautājumos, pārņem balta skaudība un vaicāju sev, kāpēc man ar augstskolas pasniedzējiem nekādi neizveidojās tāds kontakts?!).  kādā mirklī pat gribas teikt, ka lomu maiņa ģimenē nav nekāds Eiropas mūsdienu jaunums, jo šajā ģimenē māti, ierodoties uz meitas izlaidumu, neviens nepazina, jo vecāku sapulces regulāri apmeklēja tēvs, pārgājienos veda tēvs, arī šodien garšīgu skābeņu zupu ir izvārījis tieši tēvs, arī ar mani labprāt tā gādīgi aprunājas viņš.  Viņš ir ukrainis, vēl šodien katru rītu no laukiem brauc uz darbu Krasnojarskā, kamēr mamma vasarnīcā uzturēties mīl tikai pa vasaru, tomēr abu vitalitāte un fiziskā veselība un skaidrais prāts viņu vecumā, pāri septiņdesmit, ir apskaužams. Pusdienodami zem ievas, ļaudami ziedlapiņām rotāt kvasu un salātus, aizrunājas par to, kā agrāk ēda visādu zāli, sveķus, riekstus, ko tik neēda – laikam jau savi vitamīni un vērtīgas lietas tajā visā bija, ja reiz varēja tikt galā gan ar medicīnas studijām,  gūt panākumus slēpošanā un vieglatlētikā, saņemt stipendijas, braukt uz Pēterburgu vai Maskavu pārstāvēt Krasnojarsku sacensībās, vēlāk vadīt iestādes, audzināt divas meitas un šodien vēl tik enerģiski apstrādāt dārzu, ka meitām ar savām ģimenēm sanāk tikai atvest nepieciešamo no pilsētas un rudenī paņemt jau izaugušu. Skatos uz viņiem un domāju, kāpēc mūsdienu jaunatne tik maz nodarbojas ar profesionālo sportu, tik normāla kļuvusi gulēšana līdz pusdienlaikam, mums šķiet, ka dzīvojam tikai vienu reizi, ka varam tā un šitā, bet kad skatos uz šo pāri, tad saprotu, ka esmu laimīga, ka esmu uzaugusi, ja ne ar nopietnu sportu, tad vismaz ar tautiskajām dejām, kas arī savu duku piedod, un pārņem kāre arvien vairāk rūpēties par savu veselību.

Pagūstam arī iziet pārgājienā pa mežu, kas ir nosacīta vietējā taiga – žarki zied un ainava skaista, bet ciedru priedes īsti tuvumā nav, varbūt – vairs nav. Izvelkam no mājas arī ‘tipiskāko pusaudzi’, kādu šodien var satikt: viņai neko nevajag, viņai vienalga, kā viņa izskatās, viņa it kā ar mieru darīt, bet tikko pārspļauj pār lūpām vārdu, tajā pat laikā vienmēr rūpējas par savu kaķi, kurš dzīvo ar vectēvu, lieliski tiek galā ar jebkuru tehniku un pamanās uzdot jautājumus, kas liek apmulst pieaugušajam, piemēram: „Kāda jēga bija iet pārgājienā, ja vienkārši ceļa vidū apgriezāmies atpakaļ, lai ietu mājās (pēc tam, kad avotu jau bijām apskatījušas, žarkos nofotografējušās, un pusaudzis jau vairākas reizes atkārtojis, ka esot piekusis)?” ar Irinu reizēm sasmaidāmies, vecumposma īpatnības pilnīgi saprotamas, tomēr cenšamies par tām skaļi nesmiet, kaut iekšēji uzjautrina krietni.

Kamēr klīstam apkārt pa mežu un atgriežamies mājās pa ciema otru pusi, kur varu labi nopētīt, cik katram liela vai maza vietējā paradīze, cik ļoti cilvēki tomēr mīl tādas oazes ārpus pilsētas... paps jau sagatavojis mangalu un liek cept vistu spārniņus un desas. Visi kaut ko draudzīgi parosāmies, papusdienojam otras pusdienas, vēl šādi tādi dačas darbi: nomazgāt mašīnu, salauzt rabarberus, sašķīt skābenes, citus zaļumus, ko jau var atrast dārzā, sirsnīgi atvadāmies un dodamies atpakaļ uz pilsētu.

Negaidīta, neplānota, bet patiesi jauka tikšanās – īsta svētdiena. Kaut nevienu mirkli vienu vai otru nevērtēju augstāk par otru, gribas atzīmēt mātes latviešu valodas zināšanas, kuras beidzamo reizi izmanto arī atvadīdamās no manis, beigusi 6 klašu skolu Berjozovkā – bijušajā latviešu ciemā netālu no Krasnojarskas, kur šodien vairs ne miņas nav palicis no tā, pēc tam dzīvi pavadīdama pilsētā, atturēdamās no latviešu biedrības sabiedrības, viņai ir izdevies saglabāt skaidras un labas valodas prasmes. Patīkami!