15/06/12

Piektdiena patīkami svaiga, kaut neliels spiediens gaisā jūtams šā vai tā. Sāku darbus savlaicīgi, lai pusdienlaiku varētu pavadīt uz salas, tuvāk ūdenim, kur vieglāk elpot. Viss it kā veiksmīgi, sala pārsteidz. Lai arī šodien saule slēpjas aiz mākoņiem, kas sestdien (kā šodien izrādās) visu dienu mērcēs pilsētu peļķēs un skalos putekļus no palodzēm, margām un mašīnām (man pat šķiet no cilvēku smadzenēm), salas vēsums pārsteidz. Jeņisejas ūdens vēl ir stindzinoši auksts, un tāds laikam jau būs gandrīz visu vasaru, un dod patīkamu vēsumu, kaut zāle apkārt jau izdegusi. Mierīgi izguļos, tiešām ar baudu, arī pilsētas trokšņi ir nedaudz tālāk un ļauj iemigt, odi un mušas, kas ir laukos, netraucē un ir patīkami vēss. Pēc tam vēl pagūstu izlasīt monogrāfijas daļu par Jāni Kungu, kad sāk lēnām smidzināt. Dodos atkal pilsētas virzienā, kur suta turpinās. Vakarā vēl izsautējos autobusā ceļā pie Ilmas, kur šoreiz ar nakšņošanu – tur svaigums uz balkona, kur blakus aug no Latvijas atvestais bērzs. Vakariņās man tiek divi kārtīgi šķīvji ar krievu okrošku (ar kvasu), vēlāk vēl atbrauc mazmeita Nadja, sēžam, pļāpājam, smejamies par mīlestību, par mīlēšanos, par romantiku, par sieviešu vēlmēm un vīriešu redzējumu... skatāmies uz padarīto darbu (aizvedu un atstāju pirmo eksemplāru Ilmas pasaku krājumam: kartiņas ar zīmējumiem un pasakām + cd ar pasaku ierakstiem). Šķiet tāds brīnums, kas tīri viegli nāca. Interesantākais, ka ideja tikai pavasarī radās, laiks tā nemanot virzījās, laikam jau tīri labi strādājām, jo atceros, ka aprīļa sākumā, kad par to iedomājos, rēķināju aptuveno ciemošanās reižu skaitu un produktivitāti, cerēju uz kādām 10 – 12 pasakām, bet ir 22. Visi priecīgi! No tiesas priecīgi!