14/05/12

Mātes diena veiksmīgi pavadīta. Neskatoties uz to, ka neieradās 70% īpašo viesu (biedri, kurus plānojām apsveikt 80 gadu jubilejā), pēdējā mirklī bibliotēkā vēl kādam ievajadzējās rezervēto telpu, kamdēļ nabaga bibliotekāre raudādama skraidīja, lai daudz maz noorganizētu telpas visiem viesiem svētdienā (tiešām nesaprotama bija cilvēku rosīšanās pa bibliotēku svētdiena, turklāt vēl tik siltā un saulainā, kad tā vien gribas pie dabas krūts.. pat Minusinskas mācītāju redzēju – atcerējos, ka jau labu laiku gatavojos viņam rakstīt vēstuli, tā arī neko neesmu nosūtījusi, bet tas jau ir cits stāsts), būtiskākās no ieplānotajām lietām tika realizētas un šķiet, ka cītīgā gatavošanās bija attaisnojusies: ar Sašu, Annas pavadījumā kopā nodziedājām „Nokul mani, māmuliņa” – ja kādam acīs pēc tam asaras, tas ir drošs rādītājs, ka priekšnesums izdevies, tāpat arī daudziem bija pārsteigums Ilgas Veltas latviskā dziesma un pasaka „Veltījums mātei”, reizēm šķiet dīvaini, ko tad tie cilvēki vienā biedrībā dara, ja nezina pat viens par otra eksistenci. Ilma gan jau krietnu laiku nestaigā uz biedrību, tomēr pirmo gadu bildēs ar visiem bērniem cēli sēd pirmajā rindā. Secinājums viens: ātrāk jānoformē vecie ieskenētie dokumenti un biežāk jārod iespēja tos parādīt šodienas aktīvākajiem biedriem. Citādi jau laikam var teikt, ka tā ir nosacīta skolotāja priekšrocība – iepazīt un satikt latviešus vai viņu pēctečus Krasnojarskā, kurus citi biedrības locekļi nemaz nezina. Negribas pat vērtēt, tas ir labi vai slikti, šķiet vērtīgāk saprast, kāpēc tā, par ko tas liecina? It kā jau pierasts pie interneta, pie tā, ka mūždien viens otram esam ‘rokas stiepiena’ attālumā, viegli un ātri varam nodot informāciju, bet ne visiem šis internets ir pieejams, turklāt te jau vēl bonusā nāk valodas jautājums – ne visi lasa un saprot latviski un otrādāk. Arī pati varu atzīties, ka neskatoties uz komplimentiem un atzinīgiem vērtējumiem par manām krievu valodas prasmēm, rakstīšana un daiļliteratūras teksta veidošana krievu valodā man sasgādā milzīgas grūtības.

Pēdējās dienas pilsētu jau var saukt par zaļu – lielākas vai mazākas, bet kokiem ir lapiņas, aizvējā un piesaulītē jau tulpes un narcises zied, kāds ievu pumpurs ar jau sprāgst vaļā, kaut smaržu gaisā vēl nejūt, mani vairāk sajūsmina papeļu smarža, kuru šad tad šur tur vējš iepūš. Šodien pat vienos svārkos un krekliņā svīdu, it kā līdzi paņēmu zeķubikses, bet  tā arī beigās neuzvilku, jo šķita, ka pārāk karsts – pilsētā tikai rīt atslēgs apkuri, līdz ar to arī nebūs siltais ūdens kādas 10 dienas – tā esot vienmēr, kad atslēdz un pieslēdz apkuri – it kā nebaidos, jo laiks tomēr jau daudz maz silts paliek, bet tad mani sāk baidīt ar to, ka Jeņisejas ūdens esot ledaini auksts – tad jau redzēs! J

Līdz ar siltumu vēl vairāk atveras arī cilvēki, paliek jūtami vieglāka un raibāka komunikācija, patīkami nejauši krustojas dažādi ceļi, viegli izdodas pavadīt pusi dienas jaukā kompānijā, šo to ieplānot arī priekšdienām, dejas nedaudz aizķērušās, bet tas nešķiet tik traki, gan jau sestdien vēl pagūšu. J sestdien ieplānots arī pēdējais teātris šajā sezonā (pašai vienkārši jau šķiet, ka laiks mest to kultūru pie malas, jo ir taču daba, kura tagad tā vien sauc, lai to baudītu), turklāt paliek arvien mazāk dienas te... un ir žēl par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka skarbi par to atgādina jau pirmie aizbraucēji, šodien viens, svētdien prom dodas Mauri. Šodien ar Hakanu norunājām, ka bez Mauri mūsu draugu kompānija vairs nebūs tas, pēc mēneša aizbrauks arī Hakans, palikšu es un Diāna ar Antonu no pirmatnējā bara – kā mēs rudenī visi sabraucām uz šejieni, tā tagad palēnām aizlaižamies, bet jau tagad ir liels prieks par piedzīvoto, par satiktajiem cilvēkiem, šķiet, ka visi līdzīgi pieņemam, ka mūsu ceļi atkal šķirsies, tajā pat laikā priecājoties par laiku, kuru pavadījām kopā.

Kaut arī šodien ir cītīgi nostrādāts, vakars kārdina ar kino, kuram gan šoreiz atteikšu, jo rīts šķiet vērtīgāks, bet nakti un skaidru rītu  - abus nevar. Kamēr rīta kafiju varēju fantastiski baudīt uz balkona ar Murakami rokās, pēc tam pāris stundas rediģēšanas darba kopā ar Ausmu pamatīgi nogurdināja – lai arī pagaidām īsti neapzinos, ko nozīmē šī profesija, man šķiet, ka tulka darbs ir patiesi grūts un nogurdinošs. Arī krievu valodas nodarbības bija gana intensīvas, vakarā vēl nedaudz ar rediģēšanu, un tagad vajadzētu to visu pārrakstīt, bet nupat šķiet, ka atstāšu to uz rītu – rakstīt krieviski vēlā vakara stundā nešķiet tas prātīgākais lēmums J

Bet šodienas piedzīvojums bija pusdienas kopā ar Ausmu skolas ēdnīcā, kur viņa dežūrē pilsētas mēra vēlēšanu iecirknim. Cena patīkami pārsteidza – lētāk kā Latvijas ēdnīcās, interjers un mēbeles visnotaļ patīkamas, neskatoties uz apkalpojušās pavāres gliemeža ātrumu, pārējie apkārt kūsā aktīvi un raiti. Papusdieno solīdas skolotājas, kuras tiek pie nazīšiem, kamēr pārējiem tos nedod, kaut kādi bērneļi, kuru atrašanās iemesli ēdnīcā man tā arī netop skaidri, mēs, par kuru klātesamību jau iepriekš ir informēts sargs, kurš ne tikai apsargā skolas durvis, bet arī pamanās noskaidrot jautājumu, kāpēc ēdnīcā visas lampas izslēgtas (?), pēc tam ierodas kāds oficieris vai kas līdzīgs un lūdz klāt galdu 20 personām – laikam jau veselu rotu nolēmis pabarot.  Man pusdienās bija zivs ar kartupeļu biezputru un kompatu, atvadījos no 49 rubļiem – reizēm jau var, tikmēr ir arī garšīgi, katru dienu tomēr negribētu – pārāk skaļi.