26/05/12

Diena sākās agri – veiksmīgi satikušies Bazaihas ciematiņā, trijatā devāmies uz augstāko no Stalbiem – Takmaku. Jāatzīst, ka gājiens bija īss un stāvs, pēc stundas jau pūtāmies uz klints bluķiem un domājām par tālāko ceļu, kas izrādījās gandrīz tas pats, kas augšup. Kas mums jauniem, neprecētiem? – aiziesim līdz vēl kādai klintij, taciņa vijas un priekšu un mēs pa to, īsti nezinādami, kur dodamies – pēc pamatīga gājiena aizvien atrodamies ielejā, gar strautu, jau garām vairākas zīmes, ka šajā teritorijā pilsoņiem nav atļauts atrasties, griežamies tomēr atpakaļ. Tā nu netīšām nonākam pie tā paša Takmaka, tikai no otras puses (droši vien bija vērts mēģināt pārlīst pāri masīvam, lai tik tālu neaizmaldītos, bet kas neriskē, nedzer šampanieti).  Turpat blakus arī slēpošanas komplekss „Bebru loks”, kuru sākotnēji gribējām atrast, lai pa pacēlāju nobrauktu lejā – visu cieņu – 10 minūšu brauciens, turklāt lejā pa pliku velti, kamēr augšā braucot pa katru reizi 7 lvl, kas man šķiet neadekvāti dārgi. Rīts skaists, zaļie toņi raibu raibie, ievas, korintes un mežābeles zied, šādi tādi kalnu ziedi... neskatoties, ka laiks netipiski vēss un kalnos jau arī vējš ar savu spēku neskopojas, prieks par gājienu.

Dienu turpinu deju nodarbībā, pirms tam vēl paguvusi ieskatīties gadatirgū, kādu šad tad Krasnojarskas centrā rīkojot – pūļi un nosacīta lauku un vietējo ražotāju produkcija.

Deju nodarbība nāk ar jaunu soli un pamatīgu treniņu – šķiet, ka west coast swing sāk padoties arvien labāk, angļu valodas daļu, kur šoreiz tēma „skūpstīšanās” izlaižu, lai mājās noskalotu pārgājiena un nodarbības sviedrus, izpurinātu no ērcēm drēbes (man paveicās, es tiku cauri sveikā), uzvilktu ko ērtu un siltu un devos uz pilsētas lielāko lielveikalu, kura stāvlaukuma centrā vienkārši novietotas divas tumbas un dejot gribētāji izmanto laukumu, kur granīta segums gana līdzens, lai mierīgi dejotu. Vējš un auksts, sākumā grūti noticēt, ka dejas izdosies, bet atliek tikai sākt dejot – pasakaina sajūta – nav ne auksti, ne bail ko sajaukt – bez mana nodarbību partnera arī pārējie puiši ir labi dejotāji un kādā mirklī grūti noticēt, ka tā ir realitāte. Beigās visi draudzīgi atvadāmies, mani pat aizved līdz pašam kinoteātrim, kur jau gaida rīta kompanjoni, jo esam sarunājuši iet uz non-stop sesiju, kas pa vienas filmas cenu ietver trīs, četras filmas pēc kārtas – sāk ap pusnakti un mājās dodas ap brokastu laiku. Īsti jau mani nesajūsmināja, galvenokārt filmu dēļ – komerckino tomēr ir truls, vismaz man tā šķiet, un, dodoties mājās, saku sev, ka vairāk naudu šiem pasākumiem nešķiedīšu – mērķis: izmēģināt, piepildīts, ar to arī būs gana.