31/05/12

Lai arī nedēļa vēl nebūt nav beigusies, ir beigusies vismaz pirmā puse, un tā ir gana raiba, lai atstātu par to pāris vārdus.

Plāni mainās katru dienu – grūti saprast, kā lai dara. Iekšēji  biedē doma, ka kaut ko nepagūšu. Tajā pat laikā jau sāku sev iestāstīt, ka nav ko lieki uztraukties, kas jāsatiek to satiksi.

Pirmdiena bija tāda atkopšanās diena pēc laukiem un pārgājieniem/ izbraucieniem brīvdienās. E-pastā pārsteidzoši maz jaunumi, bet tie, kas ir – liek uztraukties par darāmajiem darbiem. Šodien gan jau saprotu, ka ir lietas, kurām vienkārši jāļauj notikt un kā ir, tā ir. Neko vairāk nevar prasīt.

Turpinām arī nodarbības, uz kurām gan ierodas arvien mazāk cilvēki... laikam jau pa dārziņiem un visādām citādām darīšanām izklīduši. Es arī saprotu, šķiet, ka tikai Līgo svētku tuvošanās atkal liks savākties kopā. Mēģināsim sestdien. Ar Anastasiju pārrunājām darāmās lietas, tagad tikai vajag cilvēkus, kas mācīsies. Atzīšos, ka nejūtu vajadzību uzņemties atbildību par visu apzvanīšanu, cenšos vien pāris cilvēkiem paziņot, apzinoties, ka paši tālāk var viens otram paziņot, kāda arī ir bijusi līdzšinējā kārtība.

Šodien divas reizes paslīdēju garām Noriļskas teātra afišai, kāri skatīdamās uz programmu. Beigās tomēr nospriedu – ja man kāds piezvanīs vai pasauks, un es varēšu tikt, tad aiziešu, jo pašai vairs nav dukas vēl arī teātra gājienu sev organizēt un varbūt arī nav vērts – gana jau ir redzēts tomēr.

Otrdien plānoju vienu, sanāca, kas cits, bet tiku līdz kalnam, kur šoreiz satiku četru velosipēdistus, ar kuriem kopā kalnā rāpāmies. Kalnā tomēr jūtos tik ļoti kā mājās un ciema dienu atvērtība vēl saglabājusies, ka droši uzrunāju viņus, piedāvādama nobildēt pēc tam, kad dzirdu, ka viņi par to runā. Viņi saprot, ka esmu ārzemniece, vaicā, kā uzzinājusi par šo vietu (nevar būt, ka tik maz cilvēki par to zina, jo tajā dienā kalns vispār bija ‘karstais punkts’, kāds skrējējs pat pamanījās paprasīt, vai kāds pasākums te šodien notiks, ka tik daudz cilvēki apkārt?!), kad atbildu, ka ziemā ar slēpēm tepat vizinājos, viņi ar uzreiz saka, ka esot ‘ližņiki’, uz ko uzreiz atbildu, ka mani viņi noteikti 10 x paguva apdzīt. 

Pēc kalna vēl ievācu vietējo priežu pumpuru tēju un dodos mājup gar Hakana māju, kas ir pavisam netālu no manām. Pasēžam pagalmā uz soliņa pie galdiņa, pa Lipton tējai un cigaretei – tik ļoti jau pieraduši viens pie otra, mēs sēžam un jūtamies, kā mājās, nespējam iedomāties, ka nākamnedēļ viņš aizbrauc. Atceramies rudens pusi, kad iepazināmies. Un arvien vairāk viens otru saprotam bez vārdiem, ir tā ‘viena viļņa’ sajūta. Mums klāt pienāk kāds pāris, vaicādami, vai netraucēs ar savu klātbūtni, jo vēlējās iedzert alu, bet pie otra galda bērni sēž – neērti. Mēs neiebilstam. Neskatoties, ka runājām krieviski, vīrietis uzreiz pasaka, ka esmu no Latvijas, jo dienējis kopā ar latviešiem. Tā nu aizvijas visādas sarunas par Krievijas un citu valstu ekonomiku, rūpniecību, par dzīvi vienā vai otrā pilsētā. Sieviete ir tik ļoti ieinteresēta un priecīga par sarunu, ka arī mēs ar Hakanu nevaram nesmaidīt. Tomēr drīz jau jādodas tālāk, jo vakars tuvojas zibenīgi.

Duša, nomainu somas saturu un esmu pie Ausmas. Visu vakaru nostrādājām ar spēles satura rediģēšanu un ar biedrību saistītu lietu pārrunāšanu. Nogurušas dodamies gulēt un izmantoju rītu, kad man saka, lai vēl guļot, jo tāpat jau neko citu īsti nav ko darīt – ciemos, vienā šaurā istabiņā abas kopā. Abas nosmejamies, kā varēja iedomāties, ka skolotājs varētu tur tā visu gadu dzīvot – tur burtiski sanāktu gulēt uz savām mantām, jo citādi vienkārši fiziski vietas nepietiktu.

Trešdien beidzot esmu nolēmusi izpirkt savu dāvanu karti, lai tā lieta galīgi neaizmirstas, turklāt šķiet, ka esmu pelnījusi nelielu atelpu pēc rediģēšanas. Krievu valoda datorā mani aizvien tomēr spēcīgi nogurdina. Pēc tam izmantodama izdevību aizeju pastaigā līdz centrālajai kapsētai, uz kuru ceļš vijas caur tādu kā tirgus un bāžu ielu, kur šādi tādi interesanti piedāvājumi, no kuriem es izvēlos 10 g propolisa, ko uzreiz arī sāku grauzt, jo kārtējo reizi kakls tāds dīvains, laikam jau iepriekšējās dienas aizsēdēšanās kalnā pie vainas.  Lai arī nospriežu, ka pa dienu galīgi nav īstais apgaismojums, saprotu, ka agrā rītā spēka var nepietikt, bet uz vakariem paļauties vairs nevaru. Tā nu dodos iekšā un sāku pētīt. Man tik ļoti paveicas, saņemu Ilmas zvanu un vienojamies, ka piektdien būšu ciemos un pastāstīšu, kā ar viņas mazmeitu izbraukājām Divnogorsku, tad pāris svecītes baznīcā; turpinu pētīt ikonas, pagaidām nevaru izvēlēties sev nevienu. Tomēr velk uz antikvariāta variantu, kaut nevar saprast, cik tas vērts, es taču luterāne, kaut te daudz organiskāka šķiet pareizticība, droši vien tāpēc arī tik bieži esmu sākusi ieklīst  baznīcās un tik normāli šķiet aizdedzināt pāris svecītes, savu tēvreizi skaitot. Tad turpinu pastaigu, priecādamās par ainavu un ābeļziedu smaržu, maijpuķēm un treknajām strutenēm. Visapkārt pilns ar cilvēkiem, pie vārtiem grupa ar naudas lūdzējiem sēž, apmeklētāji mainās, māsas krāso šo to, drīz priekšā stāv interesanta kundze, šķiet, gaidīdama mani. Nojaušu, ka tā ir kapu īpašā iemītniece un droši tuvojos viņai sveicinādama, uz ko viņa atbild, droši sākdama sarunu un vaicādama, kur dodos, kad atbildu, ka pastaigāt, paskatīties, viss aiziet kā pa diedziņu. Tiek noskaidrots, no kurienes es esmu, viņas pastāsta par savām gaitām Latvijā, ved mani parādīt luterāņu apbedījumu sektoru – 9., par ko esmu ļoti priecīga, jo nevienam citam jau īsti nav ne zināšanu, ne laikam man to parādīt. Kad jau esam pie sektora un viņa sāk nopietnāk ieslīkt faktos, vaicāju atļauju ierakstīt sarunu, par ko viņa vispār neuztraucas un ļauj man darīt ko vien vēlos – laikam jau mūsu sarunu iepriecina arī viņu.  Izstaigājam, atvadoties, vaicāju, vai varu vēl pastaigāt dziļāk nost no taciņas. Lēdija saka, ka viņa ejot tikai ar pamatīgiem zābakiem, jo nātres jau saaugušas un rāda man uz tām. Es skatos un redzu tikai it kā balandas, nodomāju, ka interesanta gan kundzīte, kādas tur nātres. 

Tikai vēlāk netīšām pieskardamās tām, saprotu, ka savu mūžu tik sāpīgas un asas nātres neesmu redzējusi – smejos par sevi, jūtos dzēlienu saņēmusi pēc nopelniem, par zemu novērtēju tantes zināšanas. Tad tomēr blakus lietuviešu krustiem uzeju kapu, kur latviski ierakstīta Lūcijas piemiņa – esmu laimīga par atradumu un dodos tālāk, ceļā vēl novēlēdama veiksmi tantei, cerībā, ka nenokavēšu tikšanos ar Frančesku, lai ietu uz muzeju.

Tomēr pāris takas un esmu centrā ātrāk kā biju plānojusi, tad nu varu palaiskoties pie strūklakām – sagaidu itāļu meiteni un ejam uz muzeju – arī tas ar mērķi iztērēt ielūgumus. Bet gājiens tomēr izrādās negaidīti veiksmīgs, jo pamanu, iepriekš garām palaistu informāciju par latviešiem. 

Pēc tam gan jau var doties tālāk pie Loču ģimenes ciemos. Ceļš ir garš, jo kā reiz pik stunda, bet tiekam līdz galamērķim. Šo vakaru gribas ātrāk beigt, saņemu līdzi vēstules, kuras mierīgi mājās izlasīt, kas tiešām arī šķiet interesanti, tikai – kur lai atrod to ‘mierīgi mājās izlasīt’?! vakars, protams, tomēr ievelkas, turklāt man tiek piekomandēts obligāts pavadonis, lai drošībā nogādātu līdz mājām mani un vēstules manā somā J.

Vakars vēls, līdz ar to rīts ar vēlu sākas, nogurums dara savu J, neskatoties uz tiešām skaisto sauli. Veselība tāda galīgi sašķobījusies, diena karsta jau no rīta, žigli sāku kaut ko darīt, it kā kompensēdama nogulētās pāris stundas, pārorganizēju dienu, kārtējo reizi kādu darbiņu atlikdama, tomēr juzdamās priecīga par citiem – padarītajiem: paguvu apstrādāt vairākus audioierakstus un ielikt blogā – šķiet būtiski saglabāt internetā, ja nu tehnika nojūk, kas te reizēm gadās... pirms pāris nedēļām pilnīgi pazuda biedrības cietā diska saturs, kur bija bildes no vairākiem gadiem. Ar katru stundu arvien lielāks diskomforts dēļ veselības, uz pēcpusdienas pusi saprotu, ka galva dulla un kaulus lauž visdrīzāk dēļ temperatūras. Visdrīzāk tā ir pārslodze, kas it kā nav nekas nesaprotams, tomēr cerēju izbēgt tās, bet organisms ir organisms, arī viņam vajag savu atpūtu un bateriju, ātri pieņemu lēmumu par zāļu iegādi, plānu izmaiņām nākamajai nedēļai un jau mierīgāka dodos centra virzienā, kaut nevarētu teikt, ka kājas pašas nes uz priekšu.

Nodarbība šķidra, fonā klausīdamās Rolanda Kalniņa „Piejūras klimats” mūziku veidoju darāmo darbu sarakstu, kurš tomēr šķiet nereāli apjomīgs un nevaru sagaidīt, kad varēšu no tā kaut ko izsvītrot.

Bet citādi – dienas rit brīnišķīgi, esmu tiešām pateicība par cilvēkiem, kurus satieku ceļā, par smaidiem un sarunām, arī gluži nejaušām. Rīt atkal jauna diena ar ciemošanos pie Ilmas – esmu jau sailgojusies. Šķiet, ka tik sen neesmu viņu redzējusi.