9/04/12

C dņom Pabedi! Kamēr Latvijā brīvdienu laiks jau beidzies, mums šodien pati kulminācija. Netīšām šodien uz ielas notvēra vietējā televīzija un prasīja, ko man un sabiedrībai šī diena nozīmējot, vai es zinot, kāpēc šodien svētki, kā tauta tos atzīmē. Neveikli centos izbēgt no atbildības, sakot, ka esmu tūrists un neko daudz nezinu, bet tad uzreiz sanāca pateikt, ka esmu no Latvijas. No vienas puses ar spāni runājām, ka ir muļķīgi tā svinēt kara uzvaru, kas tautai šā vai tā nozīmēja bēdas, jo viss izpostīts, bojā gājušo tik daudz, skumjas, bet te ir jāsvin. Tomēr tv šādu viedokli neuzdrošinājos teikt un novēlu visu uz brīvdienu, novērojumiem, ka lielākā daļa strādā dārzā, jo ir brīvs mirklis un piemērots laiks, arī mana istabas biedrene negāja vērot parādi. Tajā pat laikā es izjūtu cieņu prêt tiem vecajiem onkuļiem, kas vēl uz ielas parādījās ar pāris ordeņiem un sarkano zvaigzni pie cepures. Pēdējā laikā vairākas reizes ir sanācis aizrunāties par strēlniekiem, arī dokumentālās filmas likušas par to aizdomāties. Es nezinu, vai apkārtējā vide un vēlme to izprast tik ļoti ir ietekmējusi, bet kaut kādā ziņā šķiet, ka tā ir svarīga diena mums visiem, bet par to, vai to ir vērts ar tādu pafosu atzīmēt pārņem šaubas. Man tā nedaudz atgādināja Latvijai tik svarīgo 18.novembri ar parādi krastmalā. Kad par to stāstīju draudzenēm blakus, vietējās meitenes savā starpā secināja, ka nemaz īsti nezina, kad ir viņu neatkarības diena, kaut kad rudenī jau esot. Tajā mirklī pārņēma sajūta, ka vērtīgāk ir zināt savas valsts neatkarības dienu, nevis kaut kādas uzvaras dienu, kad attiecīgi, kāds zaudējis, bet pēc tam visiem zem vienas saules jādzīvo tāpat. Arvien skaudrāk aptveru, cik maz skolas laikā vēsturē esmu uztvērusi par šīm tēmām, vai man tās tika citādāk stāstītas, arvien negatīvāka attieksme veidojas prêt jebkura veida nacionālismu, tajā pat laikā saprotot, ka tā ir neatņemama katras valsts politikas sastāvdaļa kā viens no ērtākajiem instrumentiem, ar kuriem vadīt tautu, jo spēks taču ir tajā un tautai vienmēr būs vajadzīgs vadonis. Bet vadonis nekad nevarēs būt perfekts, neviens taču tāds nav, vadonis arī nebū neitrāls, viņš nekad nebūs labs visiem, arī to gribas vienkārši pieņemt. Nav jau tā, ka gribas no tā visa fiziski aizbēgt, bet morāli gribas turēties ārpus šiem procesiem, saprotot tos ar prātu, emocijas klāt nelaižot, jo šķiet, ka tikai kaitēts tādā veidā tiks.

Esmu palikusi daudz uzmanīgāka runājot par šīm tēmām, šoreiz pat ne tik daudz baidoties apkārtējo reakcijas, cik pašas izpratnes/ neizpratnes par notikušo. Zinu tik to, ka negribas uz to skatīties tikai no Latvijas puses, kā esmu darījusi līdz šim, gribas skatīties no augšas, redzot arī pārējo Eiropu, bet vēl vairāk Krieviju. Tas tomēr ir tik liels kaimiņš.

Diena turpinājās ne tik nacionālistiskās noskaņās un vakarpusē cīnīdamās ar nogurumu kopā ar draugiem devos uz Krasnojarskas mūzikas un teātra akadēmijas aktieru kursa pirmspēdējo izrādi Tolstoja “Dzīvais mironis” (živoi trup). Tāds prieks un laime, ka nenoticēju pašas viedoklim, ka jaunajiem aktieriem jau tāpat nekas īpašs nebūs – šī izrāde mani saviļņoja pamatīgi, galvenokārt jau tāpēc, ka no ierastajām tā atšķīrās ar lielu skaitu jaunu aktieru uz skatuves, kas kopā spēj radīt milzīgu enerģiju un spēku, kas noslēguma dejā gūst pasakainu kulmināciju – no Tolstoja klasikas stāsta pārtop elpu aizraujošā modern dejas uzvedumā. Sajustais prieks turpināja līksmot mani visu vakaru, kad vēl pāris mirkļi kopā ar cilvēkiem, kas drīz jau dosies katrs uz savu pusi. Arvien biežāk nav slinkums nospiest fotoaparāta podziņu. Pieķērām sevi pie tā, ka trīs nopietnākie pasniedzēji visi sasēdušies vienā galdiņa pusē, bet viena no jaunajām aktrisēm un mūsu dārgais turks, kurš par savas līgavas draudzeni rūpējas ar patiesu tēvišķību un atbildību.

Dienu noslēdzām ar Krievijas cienīgu salūtu par godu svētkiem. Jeņisejas krasti ir pateicīga vieta tā vērošanai, jo ir krituma josla ir liela un visiem skatītājiem pilnīgi pietiek vietas izvietoties un to redzēt – bija ilgi un iespaidīgi, daži gan teica, ka mūzikas pietrūkstot, bet vajadzēja jau tikai pāris simts metro noiet atpakaļ, kur jau mūzika no strūklakām bija labi dzirdama.