16/040/12

Ari Krasnojarskā nu var dziedāt „Zied ievas....” , jo dažu daudzstāvu māju pagalmos arī Jeņisejas kreisajā krastā (kur vienmēr ir viss notiek nedaudz vēlāk, jo ir aukstāks, t.i. tik tuvu nav rūpnīcas, kas ‘silda’) vakar varēja sajust ievziedu smaržu – tādām pašām kupenām kā Latvijā, ja ne vēl raženākām.

Sim viram katru dienu eju garam.

Centrala biblioteka - utr divas reizes nedela notiek latviesu valodas nodarbibas.

 Ievas laimējās ieraudzīt tāpēc, ka vakar devāmies ciemos pie staltākā un latviskākā (vērtējot runu) latvieša Krasnojarskā – Oskara. Vīram kaut kur vēl saglabājusies Latvijas pase, tur arī pirmās atvases dzimušas, bet tagad katrs aizklīdis pa pasaule, kas Krievijas ziemeļos aiz polārā loka, jo mātei tur darbs un dēls, kurš šogad sasniedz pilngadību, tur aug jau no  divu gadu vecuma, Ukrainā dzīvo krietni vecāka meita, jo māte no turienes, bet pats labākas dzīves meklējumos pēc sākotnējās Noriļskas, pēc tam Šušenkas, tagad atdūries Krasnojarskā.  Savā ziņā apbrīnoju, kā ir varēts tik lielus attālumus veikt, viņš taču arī latvieties, bet nav apstājies pie Latvijas mērogiem, toreiz gan vēl bija padomju savienība, kas darba iespējas Tālajos Austrumos vai ziemeļos piedāvāja citādāk. Padomju savienības sabrukums arī bija tas, kas šāda tipa laimes meklētājiem nosacīti izjauca pierasto kārtību, izveidojot robežu un liekot izvēlēties vienu vai otru valsti, pasi, pilsonību. Oskaram pagaidām ir abas, kāpēc uz Latviju viņš nebrauc, jo tajā gadījumā, šķērsojot robežu viņam būs jāizvēlas. Savā ziņā – Krievija jau ir bezgala liela un arī visas pārējās valstis ir atvērtas tikai vīzas tips atšķiras, aizvien pilnīgi saprotu tos cilvēkus, kas ārpus Krievijas mūža laikā bijuši tikai pāris reizes, vai nav bijuši nemaz – valsts ir tik milzīga, ka to var atļauties.

 Tā kā dodamies pie viņa ciemos pirmo reizi, viņš nāk mūs sagaidīt, uz rokām nes 2 gadīgu puišeli, kurš pats naski ar kājām visur skrien, kāpēc reizēm drošāk uz tēva rokām. Valdis uzmanīgi, bet pārliecinoši pēta mūs abas, viegli paspiež roku sasveicinoties, arī vēlāk, spēlējoties, pārņem sajūta, ka mazais puišelis varētu būt balerīna – šķiet viņu var ‘salocīt’ visneiedomājamākajos veidos, kā arī uz pirkstgaliem viņš bieži staigā (tas gan neesot labi, un Valdim regulāri ir jāiet uz masāžām, lai mugurkaulā tas neatstātu nelabas sekas).  Nevar saprast, cik daudz viņš mūs saprot, latviski ar viņu runā tikai tētis, mamma no Hakasijas puses, bet runā krieviski. Man šķiet nereāli apzināties, ka Krasnojarskā aug divgadīgs puisēns, kurš ‘jā’ un ‘nē’ var pateikt latviski un saprot tēta teikto. Kādā mirklī uzsmaida un pamāj ar galvu arī mums, šķiet, ka viņš mūs ātri pieņēma. Ilgi gan nebijām, jo jau ieradāmies tikai pēc astoņiem – dienas visiem tik aizpildītas, savu reizi jau paliek riebīgi aizpildītas. Arī nākamā dienā jau ieplānota ciemošanās pie simtsgadīgās latgalieties, bet pirms tam vēl darbiņi jāpadara.

 Pirms skriešanas tālāk, gribu pierakstīt pāris filmas, kamēr vēl nav aizmirsies. Tā kā Irīna man iedeva tiešām interesantu RUS filmu izlasi, atzīmēšu vērtīgākās:

„Živi i pomņi”, 2007, skarba un savā ziņā nežēlīga dzīve, bet skaisti parādīta – Krievijas āres, lauku dzīve un viss, kas tai raksturīgs, jau tuvāk Eiropai un vairāk aplūkojot tieši pareizticības atjaunošanas centienus II Pasaules kara laikā 2010 gada filma „Pop (The Priest)”, kur ne tikai Rīgas katri iekļauti, bet pat kādu latviešu frāzi var dzirdēt.  Baķušku tēmu turpina „Ostrov (Sala)” – Pāvela Lungina 2006.g. darbs (Lungins ir viens no mūsdienu labākajiem krievu režisoriem).  Saglabājot lauku vidi, nežēlību, parādot mīlestības un naida pastāvēšanu līdzās, nomainot ziemu pret vasaru, ietverot labu un emocionālu mūziku Ivans Viripajevs 2006.g. režisējis filmu „Eiforija” – es gan nesapratu, kurā mirklī eiforija, vai visa dzīve tāda, bet filmu ir vērts redzēts.  Tad interesanti parāda Maskavas jauno paaudzi, viņu uzdrīkstēšanos un tās sekas „Mņe ņe boļno” – krievu kino raksturīgais skarbums savu reizi gan neiztrūkst arī te, un pavisam noteikti labas beigas nenozīmē līdzīgu iznākumu, kāds pierasts lielākajai daļai Holivudas vai Rietumu kino. Bet realitātes skarbuma kulminācija, filma, kas man lika raudāt ne aiz aizkustinājuma, bet tāpēc, ka šķita pārāk nežēlīgi, tāpēc, ka reizēm bija grūti skatīties, pēc kuras paša dzīve pēkšņi šķiet tīrā paradīze, ir Jurija Morozova 2006.g. „Točka”. Jaatzīst, ka gandrīz visās filmās ir lieliski aktieri, krievu mentalitāte tiek tik patiesi un labi attēlota – gribas gan ticēt, ka sižetā ir hiperbolas notikumu atainojumā, bet sajūtās un vārdos gan laikam nav.

44.diena

Sinoptiķu solītais piepildās – rīts nomācies un vēss. Tas neattur savlaicīgi tikt ar darbiem galā, lai varētu uz pāris stundām mežā pazust un kalnā uzrāpties, no kurienes lietus baigie mākoņi vēl iespaidīgāk izskatās. Tad izdevās saposties ļoti ātri, lai dotos uz labo krastu ciemos pie Franciskas Liepiņas  - latgaļu tante, kura pati sevi sauc par latvieti (kas ir tiešām netipiski Krasnojarskai), kurai 14.maijā palika 100 gadi un viens mēnesis. Sākumā tiekamies pie Valentīnas, sagaidam Aleksandrinu, kurai svētdien paliks 80 gadi, arī cienījams vecums, diemžēl uz šīm svinībām neieradīšos, jo sāksies mana komaņdirovka Ačinskā un Bičkos. Ar tipiskiem ciemakukuļiem ar milzīgu kavēšanos ierodamies tomēr, meita Vera mūs sagaida jau pie kāpņutelpas durvīm ar jautājumu, vai neesam sajaukušas durvis, uz ko Aleksandrina sākumā pārliecinoši atbild, ka neesam, tikai pēc tam atpazīst Veru un atzīst savu kļūmi, bet kam tad negadās – ar šīm vecmāmiņām garlaicīgi nav.

Grūti saprast, ar ko lai sāk stāstu par Francisku. Pirmajā mirklī ieraugu viņu sēžam ratiņkrēslā (pirms diviem mēnešiem krītot salauza iegurņa kaulu, pirms tam viņa pati vēl ar kūjiņu pa dzīvokli staigāja), uz pleciem uzklāts rožainais krievu lakats, sirma vecmāmiņa ar kārtīgi sapītu copi – sākumā parasti izjūtu bijību un nelielu nedrošību, kurai droši cenšos ātrāk pārkāpt pāri, iepazīstoties un sajūtot kā un par ko jārunā. Ja nezinātu, droši vien nepateiktu, ka 100 gadi. Uzreiz piesaista viņas druknais augums, kas liek nojaust par sievas spēku un smago darba mūžu, jo kam tad citam viņai tik spēcīgas miesas būves un liels stāvs?! Cenšos saprast, kādā valodā ar viņu var runāt, izrādās, ka dzirdamība švaka,  atdodu tik latviski parakstīto kartiņu un tālāk runājam krievu valodā. Aleksandrina reizēm iepin latgaliešu valodu, aktīvi rosinādama Francisku uz dziesmām, kuras arī ik pa reizei bez liekas skubināšanas tiek izdziedātas, tā teikt – kā galvā ienāk, kamēr nav aizmirsies, jādzied. Es nevienu no melodijām neatpazīstu un vārdus nojaušu – latgaliešu valoda, vecums dara savu, bet unikalitāte tikai aug. Man tiek atļauts ierakstīt dziesmas, tā nu atstāju diktafonu uz galda un izslēdzu tikai atvadoties pēc pāris stundām. Visu jau nevar atstāstīt, bet pēc Franciskas apciemojuma gribas atcerēties divas lietas: viņa sapnī redzējusi Dievu, aiz viņa Jēzus. Franciskas liktenis nav rožains, šķiet, ka sāpīgākais bijis posms, kad īsā laikā bojā gāja daudzi tuvinieki: vīrs, abi dēli, meita, un to pārdzīvot viņai palīdzējusi ticība, kas lielāko viņas mūža daļu bija aizliegta, un vēcāki, baidoties no vēl kādām represijām (tēvs tika apcietināts 1937.g.), kā arī aizņemti mūžīgajos darbos kolhozā, daudz uzmanības nepievērsa bērnu audzināšanai, ticības macības nodošanai nākamajai paaudzei, bet redz, ka tā pati tālāk pārņemta. Šāda pārmantotība liek domāt par spēcīgām un stiprām ģimenes saitēm, tiešām patiesu un dziļu iecietību, pacietību un mīlestību, kas aizved pie otra momenta, ko gribas paņemt līdzi – viņas vecāki, ne viņa, un pat jaunākā meita, kuras paspārnē jau krietnu laiku dzīvo, neatceras, ka būtu lamājušies vai strīdējušies. Arī Aleksandrina piemetina, ka kolhozā, kur savā laikā kopā ar Francisku strādāja Aleksandrinas vecāki, neesot bijušas domstarpības, konflikti, viens otram palīdzējuši kā varējuši, priecājušies, ja kādam, kas labs bijis, pratuši svinēt ar šmakauku un dziesmām, tikai tajās reizēs kādu reizi vīri sakāvušies, bet tas jau nākamajā rītā bijis aizmirsts. Var jau būt, ka arī tālas atmiņas izdzēš ļauno un bēdīgo, paliek tikai labais, un kuram tad kara un kolhoza laikā bija kāre strīdēties, kad jau tā grūtību bija vairāk kā vajag, tomēr, tomēr... regulāri uzdodu sev jautājumu, vai šodien līdzīgās grūtībās ģimenes spētu būt tikpat iecietīgas, vienprātīgas, lai viens otru atbalstot, pārciestu grūtumu, izdzīvotu un pēc tam bez ļaunuma, priecājoties un pateicoties par katru jauno dienu dzīvotu tālāk?  Aizdomājos par sevi, savu ģimeni, savu dabu un raksturu... māc šaubas, bet ir par ko padomāt.