Krasnojarskas centrā, bijušajā populārākajā
Padomju laika kino, kas šodien ir kas līdzīgs Splendid Palace, izrādot tiešām
labas filmas (ironiski, ka biļetes uz tām ir vairāk kā 2x lētākas nekā uz
drausmīgajām komercfilmām) pirmdienas vakarā tika parādīta Rolanda Kalniņa
aizliegtā filma „Četri balti krekli”. Pusstundu pirms seansa sākuma ierados ar
papīru un cerībā ieraudzīt kādu no organizatoriem, lai pārliecinātos, ka viss
kārtībā – kinoteātrī viss ritēja ierasto gaitu, organizatori jau mājās, nekas
cits neatlika kā vien mierīgi sēdēt un gaidīt, kad sāks laist zālē un
ieradīsies vēl kāds no savējiem.
Pētot bildes uz sienām, pamanīju Rīgas
panorāmu – tad sapratu, ka bildes veltītas nacionālā kino dienām. Man patika.
sagaidīju pirmos apmeklētājus un kopā nobildējāmies, pirms došanās tālāk uz
zāli. Redzot, ka cilvēki sāk nākt arvien vairāk, puse no tiem noteikti nav
latvieši – tātad šovakar vismaz 20 cilvēki iepazīs kripatu latviešu kultūru –
tas veldzē dvēseli un nedaudz rada uztraukumu par krievu valodas prasmēm un
stāstāmo pirms filmas. Galu galā viss notiek kaut kā – sagatavotais materiāls
paliek rokās, pasaku ko pavisam citu, bet beigās domāju, ka nebija tik traki,
jo tas, ko nepateicu parādījās uzrakstos.
Filmai sākoties ierodas vēl pāris kavētāji,
atbrīvodama vietu, paņemdama aiz rokas tos, kas tumsā nekādi nevarēja atrast
vietu, aizgāju uz pašu aizmuguri un centos vērot no malas. Traucējoši tomēr
šķita tie kavētāji, varbūt nepatīkami bija tas, ka apzinājos, ka tie mēs paši,
tieši latvieši, pārējie nez kāpēc ieradās laikā. Un neviens jau negaidīja un
neticēja, ka zāle būs tik pilna. Filmas laikā pāris cilvēki aizgāja. Nezinu,
kāpēc, tas prieku nemazināja.
Beigās gribējās vēl ar vairākiem parunāties,
bet cilvēki jau laikam steidzās mājās. Ar Martinu aizrunājāmies par atlikušā
Krievijas laika plāniem – tāds dzīvīgums šķita tajā sarunā, ka gandrīz visas
vecmāmiņas izklīda, nesagaidīdamas mani. Beigās vēl nelielā barā uz ielas
papļāpājām, visi priecīgi un apmierināti ar rezultātu, un devāmies mājās.
Pilsētu tagad patīkami piepilda ziedošu ābeļu
smarža. Ira pamanās būt arī gana manīga, lai apstādinātu mani kaut uz mirkli un
liktu nobildēties pie tām. Man draisks un priecīgs prāts, kāpēc izvēlos
aizskriet tālāk, kaut bilde drīzāk ne tik izdevusies sanāca – toties var
redzēt, kādās rindās sastādītas ābeles pie tehnikuma.
Tagad var mierīgi un priecīgi gaidīt nākamo
tikšanās reizi Dom Kino 27.jūnijā, kas jau būs manas prombraukšanas pats
priekšvakars.... ai,ai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru