19/05/12

Pagājusi jau gandrīz nedēļa kā neesmu izmantojusi ne mobilo telefonu, ne internetu, jo Bičku ciemā internets vēl nav pieejams, bet mobilo sakaru tīkls pēc ziemas zemestrīcēm noķerams vien vietām, kas man ļāva tikai saņemt sms, bet ne nosūtīt.

Bet iepriekšējās nedēļas beigās arī Krasnojarskā dienas ritēja pārsātinātas, savā ziņā pat – vēsturiskas.  Starptautiskās muzeja dienas ietvaros  Krasnojarskas kraja vēstures muzejs aicināja dāvināt tam priekšmetus muzejam. Padzirdējusi par igauņu biedrības vadītājas ideju uzdāvināt cimdus ar etnogrāfiskajiem rakstiem, ar Irinu nolēmām nošpikot, tikai nevarējām izdomāt ko – dienu iepriekš devāmies uz koncertu Lielajā koncertzālē, kur ar labiem un kvalitatīviem priekšnesumiem muzejs organizēja koncertu, pastāstot par muzeja unikālākajiem priekšmetiem un sniedzot ieskatu apgabala vēsturē. Koncerts ar gubernatora runu iedvesmoja, atcerējos par savu saktiņu, kas Latvijā nav nekas īpašs, bet Krasnojarskas muzeja tā tagad būs pirmā un pagaidām vienīgā skatāmā liecība par latviešu biedrību  „Dzintars” un nacionālās kultūras iezīmēm Krasnojarskā. Pretī par dāvinājumu saņemu aizpildītu aktu ar informāciju par saktiņu, Krasnojarskas apgabala pasi (mazs, jauks suvenīrs) un brīvbiļeti divām personām pa muzeju. Pirmo reizi bija sajūta, ka palīdzu veidot vēsturi  - neliela lepnuma un gandarījuma sajūta, ka par savu un tautiešu kultūru kaut nedaudz būs pastāstīts arī šim muzejam.

Nākamajā dienā Jauniešu teātrī skatāmies izrādi „Mehāniskais apelsīns”, kur spēlē ne tikai mans iemīļotais Krasnojarskas aktieris, bet arī lieliski, tikko no akadēmijas iznākuši, jauni, vitāli, atraktīvi aktieri – izrāde, par spīti tās skarbumam aizrauj pamatīgi, kustīgums, emocijas – viena no top 3 Krasnojarskas izrādēm, vismaz man. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā nakts pavadīta Erā, lēkājot līdz pēdējam un pavadot Mauri, miega trūkumu organismā pēc teātra kopā ar pārējiem vēl līdz Izstāžu zālei aizbraucam – muzeja nakts  taču – jāatzīst, ka nepārsteidz un nesajūsmina, ieejas biļete aptuveni 7 LVL, kas man šķiet neadekvāti dārgi. Aizrauj vienīgi pāris stūri, kur var kas līdzīgs 5D un sensoriem: vienā vietā projekcijā cilvēki un kustība tiek attēlota kā lampiņas un zvaigznītes, bet otrā ieņem kukaiņa tēlu un mēģini vicināt spārnus, tādējādi lidodams un vākdams visādus ziedus. Atkal jau klāt bija pusnakts, labi vēl, ka Irina līdz mājām aizveda. Žigli sapakoju somas, pāris stundas miega un jauks rīts ar braucienu uz Ačinsku, kur nodarbība vairāk organizatoriska, līdz ar to īsa, par ko prieks, jo pēc tam izdodas vairāk laika pavadīt ar Olgu un Josifu, sākumā noskatoties manis atvestās dokumentālās filmas par latviešiem Sibīrijā, bet pēc tam dodoties uz Olgas laukiem cept šašlikus – vēsums tomēr spītīgi neatkāpjas un, neskatoties uz to, ka jau maija beigas, piknika sezonu atklāju pamatīgi satuntulējusies, bet jauki tāpat. Tā paiet svētdiena – priekšā Bički – sākumā pat nezinu, ko īsti domāt par to – bet neuztraucos, savā ziņā gaidu šo nedēļu kā medusmaizi dvēselei, kas, neskatoties uz apkārtējo šaubām, tāda arī izrādās, bet tas jau būs cits stāsts.

P.S. Svētdien aizlido arī Mauri, Hakans dosies prom pēc 15 dienām – arvien mazāk sevi saudzējam, triecoties cauri pilsētai, piekāpjoties citu iegribām, lai kopā vēl pavadītu kādu mirkli. Arī vecmāmiņas gaida, visi gaida. Šķiet, ka katrai minūtei ir vērtība. Neatliek laika padomāt par jūlija nometni Latvijā, pagaidām.