30/04 - 1/05

Krasnojarska – Kazačinsk – Jeņiseisk – Opatnaja stancija – Babrovka – Kazačinsk.

Viss notika ātri un vienkārši. Piektdienas vakarā gandrīz tikai nejaušības dēļ sazvanījos ar Irinu, kā rezultātā iepazinos arī ar Vladimiru, kopā pavakariņojām un maz pamazām sarunājām arī par jau pasen iecerēto braucienu līdz Kazačinskai. Secinot, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsts, vienojāmies par izbraukšanu pirmdien no rīta 6.00. priekšā vēl bija divas dienas, kas arī izvērtās ne mazāk raibas un piedzīvojumiem bagātas, kuru laikā vēl pāris sazvanīšanās reizes un izbraukšanas laika precizēšana: 6.00 no Irinas mājas, pēc 15 min pie manis un tad pie Ausmas. Pēc 40 minūtēm jau esam tikuši laukā no pilsētas un ceļš sākas, apstājamies uzpildīt degvielu, no attāluma nobildēju milzīgo rūpnīcu, kas agrāk bija ekskavatoru cehs (patiesībā jau tur ražoja tankus), tad vairākus gadus stāvēja dīkā, bet tagad tiek ievesta tehnika jaunai ārzemnieku ražotnei – par šo ražotni noteikti jau iepriekš esmu runājusi, ap to saistās neskaitāmi piketi un patstāvīgi lozungi pret tās celšanu, jo tā atrodas tikai aptuveni 7 km aiz pilsētas, bet ražošanā diez vai tiks izmantotu visi nepieciešami aizsargfiltri pret ķīmisko atkritukumu izdalīšanos gaisā.

Ceļš gandrīz taisns, plaša panorāma visapkārt, satiksme niecīga, reizēm pa kādam nelielam ciematiņam, drīz vien jau zūd pilsētas sajūta un pārņem citas Sibīrijas noskaņas, it kā īstākas un patiesākas. Apspriežot dažādus ar biedrības kolorītākajām personībām saistītus jautājumus, pēc divām stundām tiekam Kazačinskā.

 Drīz vien veiksmīgi atrodam Māras jaunās mājas, kur netālu aplokā ganās govis – esmu nedaudz pārsteigta redzēt tās laukā, šķiet, ka ziema taču vēl īsti nav atkāpusies. Mārīte (pieradusi viņu saukt par Māru, kā Ausma) Saļivanova te dzīvo jau pusgadu, pārvācās lai būtu tuvāk vēl kādam latviešu cilvēkam, Kazačinskā aizvien ar ģimeni dzīvo Gunāra Ulmaņa māsa Maiga, kuru apciemoja Ausma ar Māru, kamēr mēs devāmies tālāk uz Jeņisejsku. Salīdzinot Kazačinsku ar Pirovsku, iepriekšējo dzīves vietu pēc Krasnojarskas, Māra saka, ka te esot pretimnākošāki, izpalīdzīgāki un draudzīgāki cilvēki, kas viņai te liek justies labāk.

 Uzreiz var redzēt, ka Māra ir čakls un kārtīgs cilvēks: malka glīti sakrauta grēdā, zālājs nogrābts, sētā pielabota, istaba vienkārša, bet kārtīga, sakopta. Māra vairāk stāsta par to, kas vēl jādara, mazāk par to, cik dauz jau izdarījusi, jo ienākot dzīvoklī pat sienu apmetums esot biris nost, bet tagad ir mājīgi, gana rūmes pašai un vēl kur izmetināt kādu ciemiņu.

 Māra mūs cienā ar tēju, izvārījusi arī zupu, no kuras mēs gan atsakamies, jo paskatoties pulksteni var redzēt, ka vēl tikai brokastu laiks – iztiekam ar maizītēm un cepumiem.

Pie mājas dūšīgi rej, bet par laimi nekož Tobis. Izrādās, ka vakarā viņš tiekot nakšņot istabā pie durvīm, tad nu secinu, ka viņš ir patiess draugs un līdzgaitnieks Mārai.

Tālāk visi kopā dodamies uz vietējo muzeju, kur mūs jau gaida patīkama, nesen darbu uzsākusi žurnāliste, kas kolekcionē vecas mēbeles. Pirmais svešais cilvēks šajā dienā. Sākumā viņas stingro sejas izteiksmi neizprotu un vērtēju kā distancēšanos, tikai vēlāk atskārstu, ka tā ir šī mentalitāte – cilvēki te nesmaida tāpat vien, bet tāpēc sirdī nav mazāk patiesi, atklāti un pretimnākoši.

Lai arī neko daudz nevar pastāstīt par dažādiem priekšmetiem, kas visi izvietoti vienā telpā, veidodami tematiskās frakcijas, ir sagatavojusi nelielu vispārīgu stāstusp ar Kazačinsku, kuru sāk ar vēsturi, izveidošanos, pavisam drīz pieminot Opatnaju stanciju, pie kā tad arī paliekam, uzreiz viņai izstāstot savu stāstu un patieso šurp braukšanas iemeslu. Noskaidrojam, kur tā atrodas – izrādās ciemā, kuram jau cauri izbraucām – labi, atpakaļceļā iebrauksim.

Māra nedaudz šaubās par to, vai tā ir īstā vieta. Pirms tam prasījusi Maigai, bet viņa minējusi citu vietu, kas gan tika saukta citādāk un šķiet, ka arī ar dravniecību tur nenodarbojās, kas ir būtiska informācija, saprastu, kura puse īsti ir tā īstā.

Pavadam muzejā vēl kādu mirkli, izstāstam, ko mēs zinām par latviešiem no Kazačinskas, apmaināmies ar kontaktiem, uzdāvinām biedrības 15 gadu jubiles bukletu, kur īsi, bet labi apkopota informācija par Krasnojarskas kraja latviešiem.  Ielūkojamies arī blakus telpā, kur ‘pārpalikumi’ no ciema radošās, mākslinieciskās daiļrades. Skaisti darbi, kur daļu var arī iegādāties, kas šķiet pats labākais un vērtīgākais suvenīrs no šīs vietas: sākot ar gleznām dažādās tehnikās, izšuvumiem, bieza kartona mežģīņu izgriezuma lampām, nelieliem priekšmetiem, koka rotaļlietām, kas jauki funkcionē, dažādiem koka izgriezumiem, vāzēm un pat galda piederumiem. Esmu patīkami pārsteigta par šā ciema pašdarbnieku aktivitāti un plašo sortimentu, tas kārtējo reizi liek pozitīvi paskatīties uz provinciālo dzīvi, kas bieži vien saistās tikai ar pārmērīgu, masveidīgu alkohola lietošanu, bezdarbu un vecu ļaužu īpatsvaru. Arī šajā ciemā pārsvarā ir tikai valsts dotētas darba vietas, jaunie cenšas izbraukt, tomēr šis tas vēl notiek.

Tā kā Vladimiram vajadzīgs pasts, mēs izmantojam laiku, lai aizietu līdz Jeņisejai, kur vēl ledus blāķi gar krastiem, bet tālāk jau kuģītis – otrā krastā ir ciemi, kur arvien dzīvo cilvēki un viņu vienīgais ceļš uz Krasnojarsku ir pāri upei. Tilti te pārsvarā ir tikai pāri mazām upītēm, kas ietek Jeņisejā, bet pāri Jeņisejai tiek ar prāmjiem un kuģiem.

Turpat vēl satiekam arī Māru, kurai šī ir pēdējā darba diena avīžu kioskā. Tāpat kā lielākā daļa pensionāru, arī Māra vēl strādā, parasti jau neko daudz un smagi, bet lieki ienākumi nevienam netraucē.

Krasnojarskieši stingri nolemj, ka ir jānopērk vietājā maize, jo šāda mēroga pilsētās vēl ir savas ceptuves, tad nu dodamies to meklēt. Kopā ar to tiekam arī pie tiešām garšīgiem pīrādziņiem, un veikala pārdevējai pārvaicājam par Opatno stanciju – viņa arī norāda to pašu ciemu, kuru muzeja darbiniece un stāsta, ka agrāk tur braukuši pēc ogām.

Muzejā uzzinājuši par pareizticīgo baznīcu un redzējuši fotogrāfiju no ikonas, kuras nosaukumā bija „Raudošā”, nolemjam iegriezties arī tur, lai paskatītos, kā tas izskatās. Baznīciņa maza, bet visas sienas pilnas ar dažādām ikonām. Vladmirs ir īsts speciālists tajās un par vērtīgākajām sniedz paskaidrojumus, tāpat viņš arī zina, kas ikonā tiek attēlots. Šo divu dienu laikā pamazām arī es sāku atšķirt šo to tajās, kaut kur parādās zinātkāre uzzināt kaut ko vairāk par tām.

Abas dāmas atstājuši mājās, dodamies tālāk tieši ziemeļu virzienā uz Jeņisejas pusi. Ceļš pamazām sāk mainīties, aizvien vairāk pakalni un ielejas, līkumi, Jeņisejas krastas arvien tuvāk, sākas taiga, ainava kļūst mežonīgāka, skarbāka, bet nežēlīgi skaista, arvien vairāk attālinot no pilsētas un tajā pierastās ikdienas.

Var nenogurstoši braukt un vērties pa logu, vārdi nav vajadzīgi, mēs gan tāpat savu reizi čalojam, paklausamies latviešu dančus. Kādā mirklī prātā ienāk doma, ka tagad viss būs citādāk, ka pēc šīm divām dienām vairs nebūs kā bija pirms tam. Šķiet savādi, kā pirms tam varēju iztēloties, iedomāties vietas, par kurām vecvecmamma apraksta, vecmāmiņa stāsta. Rodas pavisam cits skatījums, klāt nāk patiesas paša izjustas sajūtas, kas protams, ne mirkli nav līdzīgas ar viņējām 41.gada izjustajām, nē, tās jau ir manas. Bet tā pamazām tiek līmēta kopēja bilde, kāpēc – pati līdz galam nemaz vēl nevaru paskaidrot, bet ir sajūta, ka tā vajag. Katra idejas realizācija ir kā apliecinājums sava ceļa pareizumam, tātad tā vajadzēja, tātad ir iemesls, un pārņem sajūta, ka nekas nenotiek tāpat vien.

Tā kā mani sabiedroti ir fantastiski ceļabiedri, kas gatavi apstāties, piembremzēt pie katra staba, kuru es sagribu nofotografēt, ceļā apstājamies arī iekost pīrādziņus, vietējo maizi un pabaudīt Jeņisejas krastu. Kur nedaudz ‘izlien’ mans ‘zaļums’ un pieredzes trūkums, pārrēķinu savas imunitātes aizsargspējas pret vēju un mānīgo saules siltumu, par ko saprotu jau vakarā, kad mandeles par sevi sāk atgādināt un nākamo dienu pavadu ar pamatīgām iesnām, kas vēl pāris dienas nepametīs, bet priecē jau tas vien, ka mandeles beidz sāpēt.

Tā kā iecerētajā pusdienu vietā zivis nedabūjam, jo tās jau rezervējuš citi atpūtnieki, izbraucam cauri gandrīz 40 km garai Ļesosibirskai – pilsēta, kas principā sastāv no milzīgas kokapstrādes rūpnīcas ar savu ostu, un drīz vien esam Jeņisejskā – 9 gadus vecākā pilsētā par Krasnojarsku (1619), bijušais guberņas centrs, kur pirmie iedzīvotāji bija keti, pēc tam kazaki (specifisks sabiedrības mikslis, kuru raksturo vārdi: bezkaunība, huligānisms, zādzības, uzdzīve), kuriem no Maskavas izsūtīja sievas, bet vēlāk pilsēta izveidojās par guberņas centru, jo pirms transsibīrijas dzelzceļa būves tirdzniecības ceļš gāja caur Jeņisejisku nevis Krasnojarsku, kas tagad ir pārņēmusi lielāko daļu funkciju. Tirgotāju dinastijas vērsās plašumā, sākās zelta iegūšanas vilnis, kas pilsētu papildināja gan ar bagātību, tai sekojošu kultūru no Eiropas, kā arī noziedzības un izvirtības izaugumu. Tieši šī iemesla dēļ pilsētā bijušas 11 katedrāles, arī šodien vēl ir gan sieviešu, gan vīriešu klosteri, tādējādi mēģinot līdzsvarot, mazināt bagātības negatīvās sekas.

Jeņisejsk ir pavisam citādāka nekā Krasnojarska, šķiet, ka 18./19.gs. te vēl var pat ieielpot.

Dodamies apskatīt vīriešu klosteri, kur ar jautājumiem vērsies pie vietējā mūka nevis ieejas biļešu pārdevēja. Vladimiram piemīt lieliskas komunikācijas prasmes, katrā situācijā viņš pamanās ne tikai noskaidrot vajadzīgo, bet radīt situāciju draudzīgai sarunai, kuras rezultātā mūks dod atļauju apskatīt klosteri, ar smaidu iesakot nākamreiz savām dāmām sagādāt garas kleitas/svārkus (par galvassegām jau bijām parūpējušies – Irina man regulāri atgādināja par lakata uzsiešanu).

Katrā baznīcā sava ikonu kolekcija, arī svecīšu klāsts. Klosterī varēja izvēlēties ne tikai dažādus izmērus, bet arī smaržas – it kā nieks, bet stāsta par vietējo tradīcijām un kultūru, kas mani šajā braucienā ļoti aizkustināja.

 Pavisam noteikti tagad zinu, ka ir dažādas skolas ikonu kultūrā. Sibīrijas skola ir salīdzinoši vienkārša, jo lai arī ikonas tiek veidotas pēc noteiktiem standartiem, gleznošanai = zīmēšanai tika izmantots pieejamais materiāls: koks un krāsas. Pārsvarā gleznoja uz vienkārša, ar laku vai emulsiju neapstrādāta koka, kāpēc raksturīgi tumši toņi un aplupusi krāsa, jo tā vienkārši tik ilgi neturās pie pamata.

Apciemojām arī trīsvienības katedrāli netālu no vīriešu klostera, kur gan no izcilākajām ikonām izdevās redzēt tikai vienu sudraba apkaluma eksemplāru ar svēto Nikolaju, kas bijis viens no karavadoņiem imperatora armijā.

Tikai šajā braucienā uzzināju, ka ikonās attēloto svēto kārtā tika iecelti visdažādākie cilvēki, bet tikai retais – vēl dzīvs esot. No šā apgabala svētajiem vairākās ikonās, muzejā tika pieminēts ārsts, kas bijis ticis izsūtīts savā laikā. It kā pretējas dabas – ticība un tajā pat laikā ķirurga prasmes, kas savu reizi tika skaidrotas kā neadekvāta iejaukšanās Dieva noteiktajā kārtībā.

Tā kā no piknika pīrādziņu laika neko nebijām ēduši, nolēmām meklēt jauku vietiņu, kur piepildīt vēderus ar vietējiem labumiem. Pat viesnīcā painteresējāmies, bet izrādījās, ka šajās dienās labākā vieta ir slēgta, otra labākā vieta – tiks atvērta pēc pāris stundām, ... tā kā jau bijām cietuši neveiksmi ar vietējo zvejnieku labumu iepirkšanu, kas nav legāls pasākums, kāpēc cilvēki visbiežāk svešiniekiem vienkārši neuzticas un nepārdod, izšķīrāmies par labu veikala labumiem un pašgatavotām vakariņām viesnīcā.

 Atradām vienīgo supermārketu pilsētā, izvēlējāmies pāris tīri gardus sierus, labas zivtiņas un savdabīga sortimenta alu – diena tomēr bija ļoti gara, kāpēc savlaicīga noenkurošanās viesnīcā un vienkārša papļāpāšana, dienas apspriešana šķita kā īsta debesu dāvana. Turklāt arī viesnīcas numuri bija gana omulīgi un patīkami, lai tajos pavadīt nedaudz vairāk laika par miegam atvēlētajām stundām.

Otrās dienas rīts pelēks, bet tas netraucē iziet agrā pastaigā, lai vēl pabaudītu pilsētas atmosfēru. Nolemjam izstaigāt promenādi, kas it kā jauka – ar leternām un soliņiem, bet patstāvīgā stikla lausku brakšķēšana zem kājām un plastmasas maisiņu vējā radītā čaboņa līdz galam neļauj par to priecāties. Totoies upe šorīt pārseidz – iet ledus, tā ka vietām nedaudz skrab, bet pāri viegla čaukstoņa – ļoti iedvesmojoš un kreativitāti raisoši. šķiet, ka varētu rakstīt pasaku par ledus gabalu savstarpējām sarunām, skaņa nedaudz atgādina tādu pūļa nepārtrauktu sačukstēšanos. Tie strauji plūst uz priekšu, upei tiešām ir mežonīgs spēks.

Vējš aizvien nelutina, un man no iepriekšējās dienas deguns ciet un mandeles sāp, kāpēc drīz nogriežamies sānielās, kur atrodam pa kādam retam noteikta stila arhitektūras piemineklim.

Arī vēlāk, īsā izbraucienā ar muzeja gidi, noklausamies stāstus par atsevišķām ēkām, kas pilsētā aizvien saglabājušās no 19.gs. interesanti, ka starp regulārām godpilnām koka mājām ir kāda vietājā ķieģeļa mūra ēka, kas pārstāv gotikas, renesanses vai klasikas stilu. Ir pat modernisma piemineklis. Nedaudz žēl, ka brīvi tiek likti plastmasas logi koka ēkās, tādējādi pamatīgi izbojājot to nosacīti pareizo izskatu.

Es gan šoreiz pusgruvušās mājas, visu arhetiktonisko un kultūrvēsturisko ačgārnību, lidojošos plastmasas maisiņus, regulāri sadauzītās stikla pudeles, vietām brīvi klīstošās govis, suņus uz ielām, augstas neglītas sētas uztveru, kā šīs pilsētas specifiku un tveru kopēju unikālu sajūtu, pieņemot to, kā skaistumu, uz mirkli ļaujoties tikai baudīt, ne tik daudz ļaut racionālajam prātam vaļu. Tomēr piekrist tam, ka šī ir tīra pilsēta kopumā ir grūti.

Noejam garām mūzikas skolai, kuras koka izgriezumu mežģīnes ir tiešām neapskaužamas, turpat blakus jau ir arī kāda administratīvā ēka ar vairākiem karogiem, no kuriem viens ir pielsētas: zaļais simbolizē taigu, zilais – Jeņiseju, soboļi – sākotnējo medību mērķi un tā ādas tirdzniecību, pa vidu bultas – medību tikums un ierocis vienlaicīgi.

 Pelēkajam rītam seko lietus, kāpēc laimīgi izskatījuši muzeja ekspozīcijas, no kurām kārotākās Vladimirs tomēr neredz, izvadājusi gidi pa pilsētu, lai dzirdētu viņas stāstu par konkrētām ēkām. Kamēr Iras favorīti modernisma un no rīta netīšām uzietā ķieģeļu māja piekrastē, gandrīz blakus sieviešu klosterim, kur vārtiņi bija aizslēgti un vairāk par tornīšiem, kas līda no sētas laukā redzēt neizdevās, uz mani vislielāko iespaidu atstāja reliģiskās ēkas, īpaši jau kārtējā katedrāle, kuru cenšas iekonservēt, jo restaurācijai līdzekļu trūkst (un saglabājas jautājums, vai tas vispār ir vajadzīgs).

 Atpakaļceļš atkal lutina ar paronāmas ainavām, kuras šodien vairs nav tik košas, jo pelēkie mākoņi un lietus dara savu. Ar lietu reizēm uz sacensībām: kurš kuru apdzīs un panāks.

Drīz esam atkal pie Ļesosibirskas, kur bez n-to km garās rūpnīcas ir arī pāris kvartāli ar skaistām koka barakām, un jauna katedrāle, kuru nenofotografēt nevar – tomēr šķiet, ka vislabāk tā izskatās ziemā, kad sals un saule tālu izgaismo zeltītos kupolus.

Drīz ir klāt arī iepriekšējā dienā apciemotā ceļmalas atpūtas vieta, kur šodien no zivs ēdieniem varam dabūt uhu ar šņabi un vēl kaut ko – līdz galam nesapratu, bet bija labi – šī zupa noteikti ir viena no tām, kuru gribas pamēģināt arī mājās, tikai šņabja vietā draugu šmakauku pievienot.

Kamēr gaidam pasūtījumu, pagūstam vēl visādi iemūžināt sevi pie tipiskām upes veltēm. Dažas tās pašas līdakas vien ir tikai cita izmēra, man pārsteigums bija, ka taimiņš ir liela zivs, mēdzot būt  ap 70 kg pat – es nez kāpēc domāju, ka tas ir kas ļoti līdzīgs šprotēm. J

Iestājas neliels nogurums, kārtējo reizi šķiet, ka diena jau gara – iespaidu ir daudz. Bet vēl tikai pusdienlaiks, kad iegriežamies pie Māras, mums atkal piebiedrojas Ausma un mēs dodamies brauciena sākotnējā uzdevuma piepildīšanā.

Drīz tiekam Makrušenskā, kur atrodas Opatnaja stancija – starp citu agrākais tās lielākais lepnums bija īpašas miežu šķirnes audzēšana, kas bija ļoti neraksturīgi Sibīrijas taigas apgabaliem, ka tādu kultūru vispār varēja izaudzēt. Visērtākā un labākā vieta, kur uzzināt par pagastu kaut ko ir veikals, kas arī ir mūsu pirmā pieturas vieta. Tā kā mazs un pārdevēja arī pajauna, tomēr zina parādīt, kur atrodas kantora ēka – tepat vien jau ir. Tikmēr ienāk vēl kāda vietājā sieviete, kas pat pastāsta, kas ciemā vēl var atcerēties laiku, kad te uzturējās izsūtītie iebraucēji, tādu cilvēku vairs nav daudz. Katra nopērkam pa kādam niekam, tā kā neko citu sirdi aizraujošu neatrodu piedāvājumā izvēlos trīs limonādes par piemiņu no bodes.

 Ēka tiešām tepat blakus, nepamanīt to nav iespējams. Jau krietnu laiku kā kantoris slēgts, nekas cits mājā nenotiek, tomēr kārtīga slēdzene priekšā un māja šķiet tīri labā stāvoklī, vismaz stikli vēl nav izsisti. Apejam apkārt, safočējamies, emitējam dubļu tīrīšanu pie tam speciāli domāta agregāta un dodamies tālāk.

Viss pamazām paliek atklāts, redzēts un sastapts, iegriežamies vēl vietājā baznīciņā, kas nesen kā no jauna uzcelta (Manas omammas laikā tā nav bijusi), kur viena vecmāmiņa atceras latviešu ģimeni, tomēr vārdi nesakrīt, acīmredzot, cita. Aizdedzinām vēl pēdējās svecītes, apskatām ikonas.

 Tā kā baznīciņa uzkalnā, nospiežu vēl pāris reizes vispārējai ainavai. Iekšēji saglabājas jautājums, vai kāds to atpazīs, vai īstā vieta. Arī pati vairāk tomēr uztveru dabu, vidi, vēsturisko informāciju, censos sajust kultūru, primāri nenostādot faktu, ka kādreiz kāds no maniem senčiem te ir bijis.

 Ripojam tālāk, kārtējo reizi ceļu dalot ar lietu uz pusēm. Nav tālu līdz Bobrovkas pagriezienam. Nogriežamies no asfaltētā ceļa un pirmo reizi šajās dienās priekšā slidens dubļu ceļš, kaut ciemā atkal asfaltēts segums. Sākumā kapi, kur Vladimirs jau piedāvā izstaigāt un pameklēt latviešu krustus, no kā šoreiz atsakamies. Tā vietā atrodas veikalu, kur pārdevēju nošokēju ar jautājumu par klubu, tomēr parāda virzienu.

 Sākumā pabraucam garām, tāpat kā neskaitāmām pamestām mājām, līdz nedaudz patraucējam vietājam baļķu mizotājam, lai vēlreiz pārliecinātos par kluba atrašanās vietu. Tas izrādās aizslēpies aiz mājām un pieminekļa. Turpat blakus tam ir arī skola, kas izskatās pamesta, jo lai arī tāfele vēl pie sienas, solus klasē nemana.

Iekšā neliels mulsums, tik daudz redzēts, dzirdēts... viss kaut kur jaucas – sāk prasīties pēc miera, lai to visu pārdomātu un pārcilātu savā prātiņā. Atceļā jau visi klusāki, kaut cenšamies uzturēt kādu sarunu šofera možumam – tikmēr viņš atceras par iepriekšējo sarunu, manis pārmācīšanu uzskatos par sievieti un šaušanu.

 Tā kā baidos, ka sieviete var pārāk daudz, ieroču izmantošanu līdz šim atstāju stirpā dzimuma rokās. Tomēr Sibīrijā tas ir pavisam citādāk – te savu reizi tā ir elementāra aizsardzība un Eiropas sabiedrības principi te nepaglābs, ja tas būs nepieciešams. Protams, ka manās atlikušajās dienās tas nebūs nepieciešams, tomēr, tomēr... pret taigu izjūtu zināmu bijību, kuru pavada arī neliela piesardzība un bailes, kā rezultātā ļaujos Vladimiru sevi pierunāt kaut pāris reizes pamēģināt. Nebija jau ne vainas, tikai ausis aizkrita.

Vējš lietu sāk pūstu uz citu pusi un Krasnojarska sagaida jau ar sauli. Te nu arī beidzas mūsu dienas. Vakarā milzīgs nogurums, aši pāris mazi darbiņi un miegs klāt.

Gribu sākt ar pateicību, kaut, šķiet, ka vārdiem to uzrakstīt nav iespējams. Liels un patiess paldies Ausmai, kura jau rudenī droši apgalvoja, ka kopā varēsim aizbraukt, ka būs naktsmājas pie Māras Kazačinskā, Irinai, kas uzzinājusi par šo nodomu, pieteicās līdzi jau ziemā, bet pavasarī pieaicināja arī draugu Vladimiru, kura gādībā šīs divas dienas varējām ne tikai klausīties interesantos vēstures stāstos par Jeņisejskas puses vēsturi, gūt īsu kursu ikonogrāfijā, bet sajusties aprūpētas, mīlētas no visām pusēm. Paldies par atsaucību, izpalīdzēšanu, par atklātību un patiesumu, brīvu un nepiespiestu, vienkāršu gaisotni, kas ļāva baudīt šīs divas dienas.

Bloknotu, kur konspektīvi centos pieraskstīt pirmās dienas iespaidus, pieturas punktus, lai neaizmirstu pastāstīt arī par tiem mirkļiem, kas piešķir noskaņu dienai un vietai, aizmirsu mašīnā, tā ka būs jāiztiek ar to, kas galvā. J

Veikals "Opatnajā" pēc kara laikā.

Omīte, Anna Kļaviņa, pie savas būdas bišu dravā.

Rūtai un Andrim. "Jūsu māmuļa savā pasihā Sibīrijā". 10/07/48

Fricis ar savu Karčiku jūlijā, 1948.g. pie kantora ēkas. kreisajā stūrī bija istaba, kur dzīvoja A.Kļaviņa ar saviem diviem bērniem, pirms tos aizveda atpakaļ uz Latviju/

Dzīve nav deja, nedz arī rožu dārzs. Mazai atmiņai no tālās Sibīrijas. Daina, Austra, Ivariņš un Ilga 1953.g.

1948.g. jūlijā "Opatnajā". No kreisās uz labo: Osvalds ar Orļiku, Daina, Tomsona kundze ar Vesoliju, Kostja Orlavs ar Austru, direktors Butakovs ar Dočku.