27/05/12

33.diena

Pēc vairāku nedēļu sarunāšanas mēģinājumiem beidzot izdodas iepazīties un doties  kopīgā braucienā līdz Divnogorskai un Krasnojarskas HES kopā ar Ilmas Veltas mazmeitu Nadju, manu vienaudzi. Dienu sākam vēlu, jo abas gājušas gulēt līdz ar rītausmu, pēc vēlām brokastīm dodamies Jeņisejas augšteces virzienā. Nav tālu, aptuveni 40 km, ceļš kalnains un līkumots. Pirmā pietura skatu laukums pirms pilsētas. Šodien mēs tiekam lutinātas – saule spīd un vējš arī pagaidām nav liels, varbūt to aiztur klinšu pauguri apkārt, kas to lai zina – bet mēs priecājamies un nolemjam, ka tātad svētdiena tiek pavadīta svētīgi. Pavasara zaļo toņu spilgtums un dažādība turpina apburt, vakarā pārskatot bildes pat šķiet, ka ainava no skatu punkta ar neko daudz neatšķiras no panorāmas pie Lugāno ezera, tikai šoreiz Jeņiseja un Sajānu pakāje ne Alpi.

Pļāpājot par dzīvi, par ikdienu pilsētā, priecājamies par dabu. Ātri top skaidrs, ka Nadja mīl savu pilsētu un dzīvi tajā, jūtos arvien brīvāk un patīkamāk, apzinoties, ka abas tiešām izbaudām šo dienu un manis aizvešana uz Divnogorsku nav vecmāmiņas lūguma izpildīšana. Kādā mirklī atzīstos viņai par cieņu un sajūsmu par viņas vecmāmiņu, pārliecinoties, vai atvērtība, bezbailīgums un patiesums Nadjai ir no viņas. Meitene atzīst, ka viņai tā šķietot, piebilstot, ka vecmāmiņa viņai ir piemērs, kuram gribas sekot, no kura mācoties, uz kuras dzīvi atskatoties, pati rodot spēkus saņemties un tikt galā pat ar sarežģītām situācijām. Arī vēlāk, klausoties Nadjā, turpinu just patīkamu jauna cilvēka pārliecību par sevi, vēlmi darīt un izzināt – un tad jau arī izdodas. Tā kā pati savu reizi esmu krietni mierīgāka, izbaudu šādu aktīvu un pozitīvu cilvēku sabiedrību. Pēc skatu laukuma dodamies tālāk uz pilsētas piekrasti – pretējā krasta klintis mierīgi atspīd ūdenī, krastā lūdzam mūs abas nobildēt kādai tantei, kas tikko kā izpeldējusies. Pēcāk dodamies līdz slavenajam HES, kur apkārto govis ganās, barvedei zvans kaklā. Pie HESa priedītēm lentītes sasietas, vietām pat zeķes – tas esot pieņemami, ja citas lentītes neesot pie rokas. Ejot pa čiekurainu taciņu un klausoties HESa rūkšanā un dūkšanā, Nadja stāsta par saviem braucieniem pa apgabalu un Hakasiju – tie drīzāk iedrošina un motivē, pretēji līdz šim dzirdētajiem brīdinājumiem, kas atturējuši.

Nemanot pienācis vakariņu laiks, dodamies meklēt kādu vietu, kur paēst. Pats pilsētas centrs, tipisks padomju piemineklis, paliek nedaudz augstāk priežu ieskauts, un mēs atgriežamies piekrastē, cerībā, ka vienīgajā telts kafejnīcā jābūt kam siltam. Te izbaudām vēl neredzētu servisu. Uz jautājumu, vai ir pieejami vēl kādi galdiņi ārā, ne teltī, jo gribas vēl sauli pabaudīt, pārdevēja parāda uz plastmasas galdu un saka, ka varam to nest, kur gribam. Tā kā apkārt sēž vīrieši, kas negrasās palīdzēt, mēs arī pašas galdu tomēr neaiztiekam. Kad prasa, vai šašliks labs, pārdevēja atbild, ka normāls, pati ar ēdot. Tā nu Nadja izvēlas gaļu, es dārzeņu dubultporciju, pēc tam īsti nebija skaidrs, cik ilgi jāgaida, teica, ka piecas minūtes. Kaut kur pa starpu iznes sagriestus dārzeņus, iedod sāli saldējuma trauciņā, norāda, kur dakšiņas var paņemt, piparu nav J. Tad pēc laika ir gaļa gatava, tai patīkamas piedevas, bet par tēju Nadjai atgādinām vēl pāris reizes. Pārdevēja pati pieber cukuru, pēc tam pārvaicā, vai būs gana, ja ne – pieber vēl. Tāds īsts provinciālisms, kas mums, pilsētas meitenēm, liek apjukt. Cenšamies skaļi nesmieties, pasmaidām un apmierinājušas savu izsalkumu, dodamies atpakaļ pilsētas virzienā. Dienas tik patīkami garas, ka nejūt, ka jau desmitā stunda, tik vien kā nogurums liek vērties pulkstenī un doties mājās.