8/04/12

53 dienas

Gandrīz jau uztraukties varētu sākt, ka pārāk ātri viss notiek un nevar pagūt izdarīt gribēto. Tikšanās sāk aizņemt vairāk laika, daļēji vien tāpēc, ka laikam jau esmu iemācījusies atraisīties, sarunu tēmas maina vienu aiz otras... negribas tik ātri šķirties, sāc novērtēt sarunu unikalitāti, tomēr ir jāmāk izvēlēties, visu pagūt nevar. Jau otro vakaru saprotu, ka mani pilnīgi vairs neinteresē sarunas ar vietējo pielūdzēju, salīdzinoši ar latviešu un latgaļu dzīves pieredzējušo cilvēku kompāniju, šī šķiet neaktuāla un tāla. Kādā mirklī varbūt pārkāpju kaut kādas pieklājības robežas, kad atsaku 80 gadu jubilejas apmeklējumu, jo jau mēnesi iepriekš ir ieplānots visu ziemu gaidīts kopīgs gājiens uz teātri ar Ačinskas latgaļu sievu, bet jubilejas laiku turpat pārceļ, kas man ir ērts. Es jau tā negribēju, es mierīgi būtu iztikusi bez, bet pieņemu to, kā patiesu un lielu vēlmi mani redzēt, jo ne tikai es laikam jau sāku aptvert, ka drīz aizbraukšu. Tā nu šodien tā vietā, lai dotos pie Ilmas klausīties pasakas, iešu svinēt 80 gadu jubileju pie Iljas un pēc tam uz teātri. Ceru, ka vakarā vēl sanāks tango – tāda kā medusmaize dvēselei.

Šoreiz bez bildēm, jo aizmirsu, ka man somā ir fotoaparāts, turklāt māju atmosfēra bija ļoti īpaša. Jau vairākas reizes Olga man bija pieminējusi savu māsu, kas ielūdza ciemos, iepazīties, parunāties, padzīvoties viņas mājās, kas pēc darba gadiem Sosnovoborskā, ar vīru iereīkojuši viensētu, kuru turpina paplašināt. Šobrīd teritorijā jau ir kārtīgs dārzs, pirts, interesanta māja, ar ļoti netipisku jumta konstrukciju, iekša izbūvēta ar lakotiem dēlīšiem (apzinoties, ka vīrs ukrainis un viņa latgaliete, šķiet ļoti saprotami, pat man šis interjers un toņi šķiet pieņemams šāda veida mājiņā), virtuve un vīra darbnīca, dārza saimniecības mājiņa, vistu kūtiņa (divstāvīga! Viņiem ir arī paipalas, pīles un Austrālijas vistas – kaut ko tādu varbūt biju redzējusi zoodārzā tikai, skaista spalva, interesantas olas), trīsstāvīga garāža, kur pirmajā stāvā vieta mašīnām, otrajā sniega mocim un kvadraciklam, bet trešajā cilvēkam, bet pats galvenais un skaistākais tikpat kā sētas vidū novietotā bišu drava ar aptuveni 100 saimēm. Tiklīdz ir saule un siltāks tās lidinās, veidodamas pelēcīgu mākoni virs mājiņām un dūkšanu var dzirdēt jau pa gabalu: tādi Krasnojarskas kraja „Straumēni”, kur gar sētu par pārdesmit ozoli starp bērziem aug – izrādās retās vietās var atrast Sibīrijas klimatam piemērotu ozolu šķirni, kas tik ātri neizsalst. Vēl ir trīs pieaugušie un divi jauki mazi suņuki – tā teikt, ja bērni jau izauguši un laimīgi dzīvo savās ģimenēs, tad te ir jauna ģimene radīta, par ko var teikt arī pēc saimnieku, īpaši jau Irinas, rūpēm par visiem lopiņiem. Un nav jau tā, ka viss kā pa sviestu ietu, kaut šodienas turība un bagātība noteikti ir viens no pierādījumiem, ka latgaliete un ukrainis ir labs, spēcīgs pāris, kaut katrs par sevi, brīžiem pat atzīstot, ka raksturi galīgi nesadzīvo, viņi prot pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir. Un tik ātri var redzēt, ka viņš ir stiprais aizvējš, bet viņa rūpējas par viņu, un paliek trausla un bailīga, kad viņš kaut kur pazūd. Reizēm pārņēma sajūta, ka viņi viens otru it kā piesējuši sev, bet tā laikam arī vajag.

Viņu dārzā ganot vistas, salasu krietnu bunti ar nātru dzinumiem – tējai būs, ja būs laiks, varbūt arī zupu izvārīšu (bet laiks tam  nav atradies jau otro dienu). Un man ielej vēl veselu litru ar medu – tās šķiet lielākās bagātības, kuras varu sev līdzi paņemt. Visbeidzot Koļa mani aizved līdz pieturai, kur ātri noķeru gazeli. Pirmais cilvēks, kuru Sibīrijā sastopu ar volvo džipu, pastāstu, ka arī mans tēvs šo marku mīl un Eiropā tā tiek cienīta savas kvalitātes un drošības dēļ, viņš piekrīt un atzīst, ka arī pats šādu auto izvēlējies tādu pašu iemeslu dēļ. Izbraucam no t.s. hutera, kur vēl ir pāris kaimiņi, bet patstāvīgi dzīvo tikai divās mājās. Laukos ganās ciema govis. Ciems kā jau ciems – viena galvenā iela un tas arī viss, nosaukumu diemžēl neatceros, pēc tam pagrieziens, kur pretī nāk govju bars, mēs piebremzējam un palaižam tās garām. Ceļš vijās gar upīti, līdz ar to uz abām pusēm tādi kā pauguri ar bērzu blāķiem apauguši. Tad jau klāt ir vēl viens tāds pats ciems, un lielceļš, kur šķiramies.

Bet mēs vēl tiksimies, jo man ir vairākas Irinas iedotas Krievijā ražotas filmas, kuras vēlējos noskatīties. Eiforiju, 2006.gada jau tagad varu ieteikt – interesanta, kur tieši bija eiforija līdz galam nesapratu, bet filma atstāja iespaidu jau pirmajās minūtēs.

Nākamā diena pagājusi vienos priekos: no rīta kalns, kuru šobrīd pilnā plaukumā pārklājuši padsņežņiki, starp tiem mazās vijolītes, meduciņas, pat gaiļbiksītes jau var redzēt – šoreiz to ieraudzīju un aiz prieka apraudājos – zinu, ka Latvijā tādu vietu neatradīšu, kaut kur atmiņā pazib sen redzētas bildes no Kaukāza – varbūt nākamo ekspedīciju pašai priekš sevis jāplāno tajā virzienā?!

Otrais prieks bija Iljas 80 gadu jubileja, kur bijām krietns bars: sieva, kolēģes, es ar Anastasiju, un Aleksanrs – pareizticīgo mācītājs – ļoti interesants un jauks cilvēks – tīrais prieks pāris stundas pavadīt kopā, bet šo prieku beidzam mirklī, kad jau laiks doties uz ilgi gaidīto teātri ar Olgu un viņas draudzeni Natāliju – kārtējo reizi jau iemīļoti aktieri ļāva izbaudīt vakaru.

Pilsētā ir ieslēgtas arī muzikālās strūklakas – nu katru dienu tās var atkal vērot, bet uz vakarpusi līdz ar krēslu sāk skanēt mūzika, bet kā satumst tā parādās krāsainas gaismas – varētu pat teikt, ka īsts šovs.

Šodien jau 9.maijs – lielā uzvaras diena! Jau drīz kopā ar draugiem došos skatīties parādes gājienu, bet pēc tam uz Dņevnogorsku.