B – Nakts dzīve

Nebūs jau miera, kamēr nepastāstīšu par saviem nakts piedzīvojumiem ciemā. Pirmais vakars beidzās patīkami agri, miegs salds, jo nogurums pirms tam arī pamatīgs un pāris stopkas arī dara savu. J Otrais vakars noslēdzās ar pirti pēc kartupeļu stādīšanas, vairākām stopkām uz kartupeļu veselību un kārtīgu deju mēģinājumu. Trešdien beidzot pilnā laimē tikusi pie čeremšas, izbraukājusi ar riteni tuvējos ciemus, pacietīgi sagaidījusi deju mēģinājuma beigas, dodos mājās mieloties ar meža ķiplokiem (man taču te ar nevienu nav jābučojas!). Līdz mājām mani aizved ar moci vietējais skolotājs, kuram gan nedaudz dīvaina un interesanta humora izjūta. Ar krēslu dodamies atkal uz kluba pusi pasēdēt, sarunāti vietējie puiši, kas uz močiem pavizinās. Bars diezgan liels, moči arī daudz, uz galda samogons un rieksti. Kompānija tīri jauka, tā mierīgi un nemanāmi sēžu un baudu to, graužu riekstus. Drīz aktuāla kļūst tēma par vizināšanos. Romka it kā piesakās, kas mani ne pārāk sajūsmina, turklāt klīst baumas, ka viņam nav bremzes, skolotājs cenšas mani ‘piespēlēt’ brālim, kuram ciemā ir pati traģiskākā reputācija un visas meitenes vienbalsīgi ir pret, ka es ar viņu vizinos. Tā nu piekrītu tomēr vizināties ar Romku – galu, galā, kas tur īpašs. Sen neesmu vizinājusies un ir tā bailīgi, bet puiši klausa, kad saku, ka lēnāk vajag un pāris lokus izmetuši atgriežamies pie pārējiem. Tur uzreiz tomēr ‘rozā jaka’ iznāk un piedāvā pavizināt. Apkārtējie vairs nav tik noliedzoši un tā kā neviens konkrēti nesaka, kāpēc tieši ar viņu nevajag vizināties, piekrītu, lai pārbaudītu. Jāatzīst, ka sabijusies biju tīri pamatīgi, bet arī viņu uzreiz brīdinu par to, ka nevajag steigties. Sergejs uzreiz sāk sarunu, un man ir tiešām interesanti. Īsa izstāstīšana vienam par otru liek arī lēnāk braukt un tā aizvizināmies līdz kaut kurienei, ko sākumā vērtēju kritiski, jo šķiet, ka apkārt miskaste, bet tur ratiņš – stāv izmests, kaut pamēģinu – tas vēl griežas, kaut vairākas vietas jau ir pamatīgi sabojātas. Stāvu pie tā un domāju par to, vai ir vērts atraut kādu detaļu, ko paņemt piemiņai, ko beigās neizdaru, kaut ratiņš liek domāt, ka no ciema tomēr var iegūt lietas muzejam, par ko pati reizēm ieminos, bet konkrēti ar nekādu priekšmetu vākšanu nenodarbojos. Lai arī sarunas ar Čufu (tā viņu sauc ciemā un arī man nākas iemācīties) brīžiem šķiet pilnīgi nereālas un mistiskas, tās aizrauj, visvairāk jau tāpēc, ka reti it īpaši ciemos izdodas satikt vietējo reperi, kas lielākajai daļai jau uz nerviem ar savu repošanu uzkritis, bet man patīk  - kad vēl man kāds repos!? J tā kā jau nepieklājīgi esam aizkavējušies un tālumā dzirdam motocikla skaņas, kas droši vien mūs meklē,  dodamies atpakaļ, iepriekš vienojušies par versiju, kas neatklāj sarunu un skūpstīšanās daļu. Atbraucam jau pamatīgā tumsā un visi ir izbijušies, kur es pazudusi, bet ātri ar šo problēmu tiekam galā. Roma šķiet visvairāk sanervozējies. Kamēr jaunākie jau dodas gulēt, daži vēl paliekam. Ātri nojaušu, ka ciema autoritāte jau sasvatala mani ar Romku, kamēr esmu gatava sēdēt līdz rītam, lai sagaidītu, ka Romka aiziet mājās pirms manis, jo man jau ir kāds, kurš mani pavadīs. Par to ar laiku nojauš arī Romka un Bargais Gena (šķiet, ka vairākas stundas klausījos viņa stāstos, un jāatzīst, ka pamatīga bijība izstrādājās pret viņu man).  Kad tomēr saku, ka ar mieru iet mājās, stāstnieks mani vairs nelaiž, jo arī viņam šķiet iepatikusies jauna meitene, kura ar tādu bijību klausās viņa stāstos. Un bija jau arī interesanti, ko tādu dzirdēju pirmo reizi, pēc tās nakts arī ciema dzīvi daudz labāk izpratu, bet sajūsmināja mirklis, kad viņš stāstīja par meitu, kura nesen piedzimusi – šķiet, ka pat visskarbākajam vīrietim tas pāris liek pāris asaras nobirdināt. Saņēmusi kaudzi ar brīdinājumiem par to, ka jābūt uzmanīgai ar šo puisi, apsolu, ka pēc 15 minūtēm būšu mājās, kas nosacīti arī piepildās, tikai ne savās. Nereālas sarunas turpinās, caur kurām tomēr ātri noskaidrojam visas būtiskākās lietas viens par otru. Baudu atklātību un atvērtību. Rīts pienāk nepieklājīgi ātri, saule debešķīgi uzlēkusi, izmetam loku caur ciemu, vetārsts mani pavada līdz mājām, vakarā solās būt atkal klāt. Diena aizskrien ar saviem darbiem, no dažādiem galiem dzirdu šādas tādas atsauksmes par iepriekšējo vakaru, skaidrs, ka Romka uz dejām vairāk neparādīsies, prombraucot vēl saņemu komentāru par to, ka, redz, esot izvēlējusies citu un Romka jau otro dienu darbā nerādoties. Savā ziņā ciemā šī dzeršana tomēr ir problēma, jo rādās, ka daudzi vīri mēdz aizdzerties, ko vismaz šo dienu laikā nevarēju teikt par vetārstu, arī otro rītu apzinīgi noslēdzām pirms 7.00, jo arī šoreiz viņš devās uz darbu, tikai uzvalkā – tam bija jābūt smieklīgam skatam – es pilnīgās lauku drēbēs ar galošām, izspūrusi blakus vetārstam uzvalkā un gaišās ādas kurpēs ar portfelīti padusē. Varbūt bija vērts nobildēt, bet gaišums ielās nedaudz atturēja no liekām darbībām. Jau tā gana biju satricinājusi ciema dzīvi.

Ceturtais vakars sākās vētraini. Tā vietā lai mierīgi sarunātu tālākos  vakara plānus pēc dejām, ar vetārstu pagūstam vien sasveicināties un pa vidu mežonīgajam apjukumam un haosam, kas izceļas piecu minūšu laikā tikpat ātri atnākušajam negaisam, kas aizlauž bērzu pie kluba un no elektrības vadiem pamatīgas dzirksteles lido, kam seko spēcīga un liela krusa ar lietu – visi pamūk kur nu kurš, es palieku ar Edu, mūs aizved mājās. Skrienot līdz vārtiņiem vēl pamatīgi nokrītu – viss slapjš un netīrs. Pagūstu vēl noskaloties pirtī, lai pēc tam uzvilktu vienīgās sausās drēbes un apavus, kas nu bija. Tā pa ģerevenski saģērbušās devāmies uz Jūlijas fazendu, kur bijām sarunājuši vistu spārniņus sacept, kas jau dienā tika iemarinēti un alus iepirkts. Galu galā mangala vietā izmantojam krāsni – kamēr Vitālijs cenšas mangalu iekurināt, ko vēlāk tāpat lietus izjauc, sētmalē vēl nofotografēju krusas graudus. Pēc pāris stundām ballīti beidzam, jo mazajam laiks gulēt, Gaļai rīt pēdējais zvans, arī pārējiem dalība tajā jāņem. Aizejam vēl līdz pieturai, satiekam pazīstamas sejas, kādu laiku mierīgi atkal klīstu pa ciemu ar vetārstu. Kādā mirklī satiekam iedzērušu puišu kompāniju, kuri šodien jau krietni par daudz ieņēmuši šķiet. Piecas minūtes izbaudu arī ne tik saulainu vietējās dzīves pusi, bet arī tas pāriet, visi izklīstam, katrs savās gaitās. No rīta jau iemīta taciņa līdz otrām mājām, sasveicināmies pa latgaliski ar vetārsta brāli, atvados no abiem vīriem, jāsāk domāt par mantu savākšanu prombraukšanai.